cik sarežģīti komentāri. iemetīšu arī savu piešņaukto salveti, cerams, vienkāršāk. šim tam no rakstītā piekrītu, šim tam nē.

...nu labi, gribēju uzrakstīt prātīgi un izsmeļoši, bet nesanāk. galvenais sakāmais tas, ka visa atslēga ir komunikācija, kā arī svarīgi ir apzināties, ka cilvēku domas un iegribas mainās. vēl ir tāds sīkums, ka cilvēks attiecībās nav otra īpašums, un greizsirdība ceļas no īpašnieciskuma (nu jā, un bieži arī bailēm, ka otrs pametīs un aizies pie kāda cita). izrunājot un vienojoties par robežām var veidoties arī stabili attiecību modeļi, kas nav monogāmi. ja kāds ar sakostiem zobiem sēž mājās un raud, kamēr mīļotais/-ā ir randiņā ar kādu citu, tad nav necik labi izrunājušies un vienojušies. savstarpēja cieņa un saprašanās, yo. ar to viss ir iespējams, ko sirds kāro.

vēl man jāpasūdzas, ka nesaprotu, kādēļ monogāmija tiek uzskatīta par labāku un pareizāku attiecību modeli kā pārējie. vai tiešām tikai tādēļ, lai būtu pilnīgi skaidrs, kas ir bērnu bioloģiskie vecāki? no pieredzes varu teikt, ka nav nemaz tā, ka pozitīvu jūtu pietiktu tikai vienam cilvēkam. ja ir piemēram, divi cilvēki, ko mīlēt, ir nevis puse no mīlestības katram, bet gan iekšā ģenerējas divreiz vairāk šo pozitīvo jūtu, ko dot. nav arī divreiz vairāk darba uzturēt tādas attiecības, jo ir vairāk atbalsta no mīļotajiem. dalīta bēda ir trešdaļbēda un dalīts prieks ir trīskāršs prieks. un nav tā, ka es būtu izaugusi ar šādu pārliecību, vēl pirms ļoti īsa laiciņa man likās, ka vietas sirdī pietiek tikai vienam cilvēkam, vēl pirms kāda laika domāju, ka mīlestība ir pasaka, vēl senāk, ka pozitīvas jūtas pret cilvēkiem kā tādiem ir mīts, un kādu vajag, jo "tā vajag" un viss, un šobrīd šādi domāju pieredzes rezultātā.