Tā arī pasaki - ka esi ļoti nogurusi un piedāvā kādu citu tikšanās laiku/versiju, ja gribi.
Cilvēki jau parasti negrib, ka kāds sēž stūrī ar niknām domām "es esmu tik noguris, man viss besī!" Vismaz es tā pieņemu.

Es parasti jūtos bēdīga/apvainojos tikai, ja atsaka regulāri un man rodas iespaids, ka cilvēks vienkārši galīgi nemāk plānot savu laiku un tas visiem rada problēmas, vai arī tad, ja man rodas sajūta, ka manis satikšana ir absolūti visnesvarīgākais notikums persoans dzīvē un notiks tikai tad, ja galīgi nekas cits nebūs darāms un mocīs neizturama garlaicība.
Bet man nav problēmu saprast, ka dzīve nav iepriekš paredzama, ja kopumā konkrētajā komunikācija jūtos labi.

Un bžžž, lai izdodas atpūsties un atgūt spēkus!

tā arī izdarīju - bet problēma ir tajā, ka es arī jūtos, ka man būtu jāpiedāvā cits variants, bet tas ne vienmēr ir tik vienkārši, šobrīd, piemēram, neko konkrētu nevaru piedāvāt, jo man nav spēka pat domāt

Jā! Un vēl vairāk skumji, ka jābūt vismaz ļoti nogurušam vai jājūtas slikti, lai atteikums izklausītos kaut cik legit, bet iemesls "ja es ieradīšos, tad noguršu un sajutīšos slikti" ar neierašanos kā preventīvu pasākumu, lai neiekristu tajos stāvokļos, bieži skaitās pilnīgi nepieņemams.

Pēdējā laikā ļoti izteikti izjūtu savu atbildību pašai pret sevi, kas mēdz nonākt konfliktā ar citu gaidām. Un tajos brīžos šīs gaidas šķiet negodīgas, jo kāpēc gan jebkuram, kurš formulē, ka esmu tādā vai citādā līmenī viņam svarīga, būtu mani jāmudina darīt jebko, kas mani tuvina smagiem iekšējiem stāvokļiem. Ja tas ir par to, ka manas rīcības trūkums cilvēkam saistās ar to, ka cilvēka paša vajadzības netiek apmierinātas (atvainošanās?), tad tā ir sava veida atkarība no manis, kas atkal nav īsti par mums kā atsevišķiem cilvēkiem.

Vienkārši aktuāla tēma. :)
Liepa

(iekavās domāju apvainošanos, telefons izlaboja)

man reizēm ir diezgan ļoti žēl, ka Tu vairs neesi cibā, jo ir lietas, kas dažādu apsvērumu dēļ nav publiski lasāmas, par kurām man, šķiet, būtu ļoti interesanti dzirdēt (lasīt) arī Tavu viedokli.

Tevis minētajam noteikti piekrītu, lai gan man šķiet, ka ar to daļu, kur mana rīcība/tās trūkums rada situāciju, kurā netiek apmierinātas kāda cita vajadzības, nav tik vienkārši - lielākoties, protams, ir tā, ka citiem nav nekādu tiesību vienkārši sagaidīt, ka apmierināšu viņu vajadzības, bet tomēr ir skaidrs, ka neviens cilvēks nevar 100% apmierināt VISAS savas vajadzības, tāpēc jau mēs esam sociālas būtnes. es, protams, uzskatu, ka apvainošanās nekad nav ne risinājums, ne vispār jēdzīga reakcija, bet arī saprotu, ka tad, ja es, piemēram, esmu skaidri likusi cilvēkam saprast, ka apņemos rīkoties kādā veidā, lai apmierinātu viņa vajadzību (piemēram, sarunājusi sniegt emocionālo atbalstu konkrētas situācijas risināšanā), tas, ka cilvēks paļaujas uz mani, ka turēšu solījumu, nesignalizē par viņa atkarību no manis, bet gan par to, ka mums ir vienošanās. te gan, protams, atkal tas pats, kas ar cita veida consent, principā katrreiz šī vienošanās ir jāveido no jauna. un, protams, ka tad, ja tas nonāk pretrunā ar manu vajadzību apmierināšanu, paveras tāds kukuržņains lauks, kuru kaut kā nepieciešams navigēt. ar prātu zinu, ka man it kā vienmēr vispirms ir jāapmierina savas vajadzības, un tikai tad jāķeras pie kāda cita vajadzību apmierināšanas, bet, ņemot vērā iepriekš minēto dalījumu - vajadzības, ko varam apmierināt paši, un vajadzības, ko nevaram apmierināt paši - un arī urgency līmeni un to, kādas būs sekas, liekas, ka katra situācija tomēr jāizvērtē individuāli. reizēm jāpagaida otram, bet reizem varbūt jāpagaida man. tikai tad jāatceras, ka tāda izvēle (atlikt malā savu vajadzību, lai apmierinātu kādu citu), ir un var būt tikai manējā, par kuru man pašai arī jāuzņemas pilna atbildība, un kuru man jebkurā brīdī ir tiesības mainīt, skaidri nokomunicējot savus iemeslus.

Jap, jap, precīzi par consent, kas ikreiz jāveic no jauna. Un ir, protams, atšķirība situācijās, bet arī atbalstu un palīdzību vienmēr gaidīt tikai no viena vienīgā cilvēka pasaulē ir sarežģīti abām pusēm.

Piemēram, man pašai, atskatoties uz sevi pagātnē, liekas tik ļoti žēl, cik daudz enerģijas ir iztērēts uz apvainošanos, gaidīšanu, pieprasīšanu, ilgošanos, dot-un-saņemt mērīšanu tādā vienkāršotā līmenī, kur šie abi ir kaut kas ļoti ārējs, bet reti kad iekšējs. Man ir tik ļoti žēl, ka tam ir iztērēts tik daudz spēku, laika, emocionālās enerģijas.

Man gan tieši pagājušogad notika lielas pārvērtības domāšanā par šo visu. Man gadījās stihiski iemīlēties cilvēkā, ar kuru esot kopā, jutos tik mierīgi, brīvi, gaiši un priecīgi kā nekad dzīvē ne ar vienu citu cilvēku, jutu un saņēmu apstiprinājumus, ka arī viņam ir līdzīgas jūtas pret mani, bet ar atšķirību, ka es ļoti gribēju veidot attiecības, dabūt no viņa vairāk un vairāk uzmanības, laika utt., bet viņš nekādi neizrādīja, ka viņam būtu līdzīgas vēlmes attiecībā uz mani. Es novēroju, ka laikā, ko pavadām kopā, viņš man ir tik pieejams kā reti kad jebkurš cits cilvēks, viņš ir pilnībā šeit, bet, kad viņa šeit nav, tad viņa šeit nav vispār. Jeb visa tā komunikācija bija pilnīgi un tikai par kvalitāti, nevis par kvantitāti. Kad es to sapratu, tad man pieleca, ka es vairs vispār citādākas attiecības negribu nekādā līmenī - ne romantiski, ne draudzībās, ne darbā. Jeb dot tikai tad, kad man ir, ko dot; ņemt tikai tad, kad otram pašam pietiek; neņemt vairāk nekā nepieciešams (jo ar affection ir tāpat kā ar lietām - var viegli atēsties, apaugt kā ar lietām tā, ka vairs nevar pakustēties).

domāju, ka gaidīt, ka viens cilvēks būs kā tāds "Šveices nazis", kas sniegs jebko jebkurā situācijā ir ne tikai sarežģīti, bet pavisam nevēlami, jo tas nav iespējams. tāpēc jau mums ir daudzas un dažādas sociālās attiecības.

un atkal - varu tikai piekrist par kvalitātes nozīmīgumu pār kvantitāti, pēdējais teikums vispār spot on, vienīgi man šķiet, ka tuvu attiecību kvalitātei tomēr ir vajadzīga arī zināma kvantitāte - ne tā, ka pārspīlēti, bet es nevaru just pilnvērtīgu tuvību ar cilvēku, ja mēs esam kontaktā pilnīgi neprognozējami, maz un ļoti reti. tas var būt jauki, un tur var būt pat zināma intimitāte, bet tomēr ne līdz galam. man tomēr vajag kaut kādu konstanti nedaudz, un pamatu ticēt/uzticēties, ka varēšu vajadzības gadījumā lūgt klātbūtni un to arī saņemt, ja otram būs vajadzīgie resursi.

Jā, man vienkārši šķiet, ka, ja cilvēkam ir nepieciešamie resursi, tad viņš neatteiks neko, kas tiek lūgts. (Vai arī esmu ideāliste?) Ja atsaka, tātad resursu nav vispār vai arī to nav pietiekami. Jautājums tikai, cik daudz katram no mums vajag saņemt no otra cilvēka, lai nodrošinātos ar to izjūtu, ka šeit ir pamats ticēt/uzticēties.