domāju, ka gaidīt, ka viens cilvēks būs kā tāds "Šveices nazis", kas sniegs jebko jebkurā situācijā ir ne tikai sarežģīti, bet pavisam nevēlami, jo tas nav iespējams. tāpēc jau mums ir daudzas un dažādas sociālās attiecības.

un atkal - varu tikai piekrist par kvalitātes nozīmīgumu pār kvantitāti, pēdējais teikums vispār spot on, vienīgi man šķiet, ka tuvu attiecību kvalitātei tomēr ir vajadzīga arī zināma kvantitāte - ne tā, ka pārspīlēti, bet es nevaru just pilnvērtīgu tuvību ar cilvēku, ja mēs esam kontaktā pilnīgi neprognozējami, maz un ļoti reti. tas var būt jauki, un tur var būt pat zināma intimitāte, bet tomēr ne līdz galam. man tomēr vajag kaut kādu konstanti nedaudz, un pamatu ticēt/uzticēties, ka varēšu vajadzības gadījumā lūgt klātbūtni un to arī saņemt, ja otram būs vajadzīgie resursi.

Jā, man vienkārši šķiet, ka, ja cilvēkam ir nepieciešamie resursi, tad viņš neatteiks neko, kas tiek lūgts. (Vai arī esmu ideāliste?) Ja atsaka, tātad resursu nav vispār vai arī to nav pietiekami. Jautājums tikai, cik daudz katram no mums vajag saņemt no otra cilvēka, lai nodrošinātos ar to izjūtu, ka šeit ir pamats ticēt/uzticēties.