Jap, jap, precīzi par consent, kas ikreiz jāveic no jauna. Un ir, protams, atšķirība situācijās, bet arī atbalstu un palīdzību vienmēr gaidīt tikai no viena vienīgā cilvēka pasaulē ir sarežģīti abām pusēm.

Piemēram, man pašai, atskatoties uz sevi pagātnē, liekas tik ļoti žēl, cik daudz enerģijas ir iztērēts uz apvainošanos, gaidīšanu, pieprasīšanu, ilgošanos, dot-un-saņemt mērīšanu tādā vienkāršotā līmenī, kur šie abi ir kaut kas ļoti ārējs, bet reti kad iekšējs. Man ir tik ļoti žēl, ka tam ir iztērēts tik daudz spēku, laika, emocionālās enerģijas.

Man gan tieši pagājušogad notika lielas pārvērtības domāšanā par šo visu. Man gadījās stihiski iemīlēties cilvēkā, ar kuru esot kopā, jutos tik mierīgi, brīvi, gaiši un priecīgi kā nekad dzīvē ne ar vienu citu cilvēku, jutu un saņēmu apstiprinājumus, ka arī viņam ir līdzīgas jūtas pret mani, bet ar atšķirību, ka es ļoti gribēju veidot attiecības, dabūt no viņa vairāk un vairāk uzmanības, laika utt., bet viņš nekādi neizrādīja, ka viņam būtu līdzīgas vēlmes attiecībā uz mani. Es novēroju, ka laikā, ko pavadām kopā, viņš man ir tik pieejams kā reti kad jebkurš cits cilvēks, viņš ir pilnībā šeit, bet, kad viņa šeit nav, tad viņa šeit nav vispār. Jeb visa tā komunikācija bija pilnīgi un tikai par kvalitāti, nevis par kvantitāti. Kad es to sapratu, tad man pieleca, ka es vairs vispār citādākas attiecības negribu nekādā līmenī - ne romantiski, ne draudzībās, ne darbā. Jeb dot tikai tad, kad man ir, ko dot; ņemt tikai tad, kad otram pašam pietiek; neņemt vairāk nekā nepieciešams (jo ar affection ir tāpat kā ar lietām - var viegli atēsties, apaugt kā ar lietām tā, ka vairs nevar pakustēties).

domāju, ka gaidīt, ka viens cilvēks būs kā tāds "Šveices nazis", kas sniegs jebko jebkurā situācijā ir ne tikai sarežģīti, bet pavisam nevēlami, jo tas nav iespējams. tāpēc jau mums ir daudzas un dažādas sociālās attiecības.

un atkal - varu tikai piekrist par kvalitātes nozīmīgumu pār kvantitāti, pēdējais teikums vispār spot on, vienīgi man šķiet, ka tuvu attiecību kvalitātei tomēr ir vajadzīga arī zināma kvantitāte - ne tā, ka pārspīlēti, bet es nevaru just pilnvērtīgu tuvību ar cilvēku, ja mēs esam kontaktā pilnīgi neprognozējami, maz un ļoti reti. tas var būt jauki, un tur var būt pat zināma intimitāte, bet tomēr ne līdz galam. man tomēr vajag kaut kādu konstanti nedaudz, un pamatu ticēt/uzticēties, ka varēšu vajadzības gadījumā lūgt klātbūtni un to arī saņemt, ja otram būs vajadzīgie resursi.

Jā, man vienkārši šķiet, ka, ja cilvēkam ir nepieciešamie resursi, tad viņš neatteiks neko, kas tiek lūgts. (Vai arī esmu ideāliste?) Ja atsaka, tātad resursu nav vispār vai arī to nav pietiekami. Jautājums tikai, cik daudz katram no mums vajag saņemt no otra cilvēka, lai nodrošinātos ar to izjūtu, ka šeit ir pamats ticēt/uzticēties.