man reizēm ir diezgan ļoti žēl, ka Tu vairs neesi cibā, jo ir lietas, kas dažādu apsvērumu dēļ nav publiski lasāmas, par kurām man, šķiet, būtu ļoti interesanti dzirdēt (lasīt) arī Tavu viedokli.

Tevis minētajam noteikti piekrītu, lai gan man šķiet, ka ar to daļu, kur mana rīcība/tās trūkums rada situāciju, kurā netiek apmierinātas kāda cita vajadzības, nav tik vienkārši - lielākoties, protams, ir tā, ka citiem nav nekādu tiesību vienkārši sagaidīt, ka apmierināšu viņu vajadzības, bet tomēr ir skaidrs, ka neviens cilvēks nevar 100% apmierināt VISAS savas vajadzības, tāpēc jau mēs esam sociālas būtnes. es, protams, uzskatu, ka apvainošanās nekad nav ne risinājums, ne vispār jēdzīga reakcija, bet arī saprotu, ka tad, ja es, piemēram, esmu skaidri likusi cilvēkam saprast, ka apņemos rīkoties kādā veidā, lai apmierinātu viņa vajadzību (piemēram, sarunājusi sniegt emocionālo atbalstu konkrētas situācijas risināšanā), tas, ka cilvēks paļaujas uz mani, ka turēšu solījumu, nesignalizē par viņa atkarību no manis, bet gan par to, ka mums ir vienošanās. te gan, protams, atkal tas pats, kas ar cita veida consent, principā katrreiz šī vienošanās ir jāveido no jauna. un, protams, ka tad, ja tas nonāk pretrunā ar manu vajadzību apmierināšanu, paveras tāds kukuržņains lauks, kuru kaut kā nepieciešams navigēt. ar prātu zinu, ka man it kā vienmēr vispirms ir jāapmierina savas vajadzības, un tikai tad jāķeras pie kāda cita vajadzību apmierināšanas, bet, ņemot vērā iepriekš minēto dalījumu - vajadzības, ko varam apmierināt paši, un vajadzības, ko nevaram apmierināt paši - un arī urgency līmeni un to, kādas būs sekas, liekas, ka katra situācija tomēr jāizvērtē individuāli. reizēm jāpagaida otram, bet reizem varbūt jāpagaida man. tikai tad jāatceras, ka tāda izvēle (atlikt malā savu vajadzību, lai apmierinātu kādu citu), ir un var būt tikai manējā, par kuru man pašai arī jāuzņemas pilna atbildība, un kuru man jebkurā brīdī ir tiesības mainīt, skaidri nokomunicējot savus iemeslus.