Šķiet, ka atvaļinājums bij mani nemanot pārkārtojis cilvēcīgā režīmā. 5 stundas miega šķiet atbaidoši nevis normāli, pie reizes miega trūkuma izraisītā apātija kaitina. Gribot padzerties pirmais prātā iešaujas ūdens nevis kafija, utml. Nja.
Bet pie reizes šis ilgais vienatnes periods ir padarījis mani vēl noslēgtāku, vēl egoistiskāku, vairāk daydreaming (kā tas tulkojas latviski?)
Sasodīts, dienām ilgi neizejot no mājas (un izejot kontaktējoties ar cilvēkiem tik vien, lai nopirktu paiku/grāmatu) ne brīdi nejutos vientuļa. Vakar darbā tāda sajutos gan. Redzēs, kas vēl būs, kad pāries šī "opā-cik-dīvaini-un-to-jūs-saucat-par-pasauli?" sajūta.
Pag, bija tak pāris cilvēki, kas priecājās mani redzēt (ne darbā, protams). To ir vērts atcerēties ;)
Tur laikam tā lieta. Neredzot cilvēkus man viņu nepietrūkst. Bet atsākot regulāri pārvietoties pa ļaužpilnām ielām un garāmejot dažādām kompānijām, piemetas kaut kas līdzīgs alkām pēc "savējiem", vēlme būt piederīgai vai kaut kā tā.
Labi, pēc darba padomāšu, ko ar to iesākt.

Krūze karstas upeņu sulas ar balzamu un kino. Tas būtu brīnišķīgi šovakar ;)

atļaušos padot tālāk
 eight pages of beauty and heartbreak
 :)

... mana ģimenes ārste ir visai lustīga krieviete (vienkārši vājprātīgiem akrila nagiem) pacientus izsauc pēc deguniem (cik kurš hronisks, riebīgs pēc dabas, vai pārāk ilgi pļāpā) pilnīgā nesaistībā ar pierakstīto rindu. Pēdējoreiz viņa uzvaroši paziņoja, ka man esot vīruss un izsniedza recepti anibiotikām (pret baktērijām). Nav izslēgts, ka vārds "vīruss" vienk bij pirmais, kas pagadījās uz mēles atbildot, kas tad man īsti kaiš, un tikpat labi varēja pagadīties "reimatisms", "ūdens ceļgalā" vai kas tamlīdzīgs ;) BET viņas ārstēšana dod vēlamo rezultātu, tāpēc šī nemaz nav sūdzēšanās, tik tā, pēkšņi atcerējos...