- bērnībā gribēju kļūt par rakstnieci un patstāvīgi zem deguna murmināju iespējamos sižetus un trenējos aprakstīt apkārt notiekošo tā, lai to būtu interesanti lasīt...

- kādā brīdī (vairs ne pavisam agrajā bērnībā) satriekta atklāju, ka cilvēki manis teikto/rakstīto saprot citādi, kā es to esmu domājusi (es zinu ko es pateicu, bet ko tu saprati?) un vēl joprojām tas mazdrusciņ kremt...

- un kādreiz lasu kāda sarakstīto un tīksminos par veidu, kā tas ir uzrakstīts, par noskaņu, ko tas rada... un mazliet kaunos, ka es tā nemāku...