| Mazliet ironiski laikam...
Es daudz reižu esmu gribējusi iet prom no pašreizējās dzīvesvietas un dzīvesbiedra, pat vienalga uz kurieni, ka tik jumts virs galvas. Bet tagad, kad ir parādījusies reāla iespēja pārvākties, sapratu, ka negribu. Esošais komforts (sava istaba, tikai 2 cilvēki dzīvoklī utt., utjpr,) sāk likties ļoti svarīgs. Negribu rēķināties ar citu vajadzībām, ja tas būs vairāk kā līdz šim. Negribu dzīvot "draudzīgā rozā komūnā"; ja tiešām jādzīvo barā, tad lūdzu ar vīriešiem. Man patīk viņu nesarežģījošā attieksme pret dzīvi un nekārtība līdz zināmai robežai netraucē, (un arī tīri labi patīk šadtad sajust tādus atzinīgus skatienus, kad samiegojusies vienā nakstskreklā tipinu uz virtuvi). Visbiedējošākais, ka tās manas potenciālās istabas biedrenes izklausās pārāk normālas, esmu pieradusi pie saviem dīvaiņiem (kuri līdz šim bijuši ļoti interesanti, gudri un daudz ko man jaunu atklājoši). Baidos, ka tās meitenes varētu izrādīties tiešām "ļoti jaukas , sabiedriskas un aktīvas" t.i. visiem labas meitenes stereotipiem atbilstošas, un neinteresantas. Un jā, esmu vientuļniece pēc dabas, un man ļoti svarīga ir ne-tuvu cilvēku neatrašanās man blakus. Un galu galā, negribu zaudēt labu draugu; lai kā mēs nebūtu plēsušies dzīvojot kopā, viņš man ir svarīgs. Pārvācoties es viņu iespējams vairs nesatikšu.
Tā, izkaucos. Labi apzinoties, ka palikt līdzšinējā dzīvesvietā nav nekāds risinājums, jo šīs vietas drīz var vairs nebūt. Un ja arī kādu laiku vēl būs, tad, visticamāk, uz pretīgākiem noteikumiem nekā mani sagaidītu jaunajā vietā. - Mood:thoughtful
 - Music:none
|
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}