Bērns, kad ir maziņš, arī izmanto visus līdzekļus, lai dabūtu konfekti, tiktu paņemts klēpī vai mamma ļautu skatīties multenes - pieglaužās, prasa, taisa suņa acis, lūdz, kliedz, spirinās. Viņam nav ne jausmas, kas tas ir, bet, ja vienreiz mamma uz to iekrīt, tad jau skola rokā - tā var panākt to, ko vēlas. Ar pieaugušajiem jau ir tas pats - viņi vienkārši izmanto tos līdzekļus, kas kādreiz ir nostrādājuši. Ja vienreiz tas nenostrādā, otrreiz, tad diez vai mēģinās trešo reizi. Kamēr neviens nepasaka viņam, ka tā ir emocionāla šantāža, viņam tas nemaz prātā neienāks, viņš pat var neiedomāties, ka tas ir kaut kas slikts.