Jau kādu labu laiku man ir aizdomas, ka bez visas tās čerņas galvā man ir vēl viena garīga slimība, kuras dēļ man (gandrīz) nekas nepatīk (protams, ka patiesībā ir lietas, kas man arī patīk, bet ne par to stāsts). Vienmēr ir pie kā piesieties. Vienmēr liekas, ka var labāk un interesantāk. Vienmēr liekas, ka tur nav līdz galam izdomāts, tas nav līdz galam nostrādāts, šitas nav ar to saderīgs utt. Tā iemesla dēļ, šķiet, neesmu redzējusi pēdējos pāris-trijos gados nevienu izrādi, kas man atstātu tiešām uh un ah iesapidu. Ok, pēdējā laikā esmu bijusi tikai uz visādiem "neīstiem" teātriem un gandrīz viss man likās sūds pilnīgs vai diezgan sūdīgs. Viena izrāde diezgan patika, bet, protams, līdzīgi kā Tu tagad, pēc noskatīšanās uzskaitīju virkni lietu, kur un kas "kliboja".
Nu, lūk, man liekas, ka tā ir garīga slimība. Varbūt Tev arī tāda ir.

(Reply to this) (Thread)

tad man arī ir garīga slimība :D
bet, piemēram, izrāde "Dzeja" man norāva jumtu un es viņu kādas 8 reizes esmu redzējusi. ja obligāti vajag piesieties, tad man tur nepatīk Jana Č. bet izrāde pie tā nav vainīga. koncerti arī mēdz jumtu raut (lai arī krietni retāk, nekā agrāk). man tomēr liekas, ka teātra māksla mums te tāda sūdīga palikusi.

(Reply to this) (Parent)

es, iespējams, esmu pārskatījies šito teātri un garšas kārpas palikušas nejūtīgas

(Reply to this) (Parent)

Man liekas tā garīgā slimība saucās latvija.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ideāls komentārs.


Pag, Latvija rakstās ar lielo burtu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Priekš manīm nerakstās, par to tieši domāju rakstot, hehe.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es te par arōniju ne revoluciju.

(Reply to this) (Parent)

Atbildot jums abiem:
garšas kārpiņas noteikti mums ir notrulinājušās, jo visi trīs tādā vai šādā veidā esam tās notrulinājuši (darba dēļ, draugu un paziņu loka dēļ, ģimenes dēļ utt., jūs saprotat, par ko runāju), nu jau bieži pieņemot par pavisam parastu to, kas citiem kā svētku diena.
Un tik un tā es domāju, ka mums ir slimība. To, ko rakstīju par izrādēm, varu attiecināt uz gandrīz visu, ko redzu un dzirdu (un ēdu publiskās iestādēs!). Ļoti reti gadās, ka tiešām ņem un patīk, kur nu vēl patiesa sajūsma.
Iedomājieties, man pat 1Q84 beigas par garlaicīgām un prastām izlikās. Ļoti vīlos, jo pirmās divas grāmatas aizgāja vienā momentā, kā konfektīte, bet beigas reāli saks. Nu varēja tak interesantāk!! :D

(Reply to this) (Thread)

man izrādes nav kā apēst desmaizi. kad gāju uz pirmizrādi man bija ritīga svētku sajūta. tāpat arī kad mani pieliek strādāt pie kādas jaunas izrādes es ritīgi līdzpārdzīvoju, ceru, ka sanāks laba un bēdājos, ja nav sanākusi.
ikdiena teātrī man ir parasta, jā, bet jaunas izrādes nav ikdiena.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja Tev nebūtu līdzpārdzīvojuma, darot savu darbu un esot tajā iekšā, domāju, ka tad Tev būtu vēl viena garīga slimība! :D
Desmaize nav, bet nenoliedzami, ka strādājot vienā no pāris normālajiem teātriem un pieņemot šī teātra labāko piemēru līmeni par latiņu, līdz kurai vajadzētu lekt visam, kas ir tiešām labs, nav brīnums, ka tomēr cilvēks kļūst "nejūtīgāks" pret "citām garšām". Un vēl - prasībām ir tendence augt (līdzīgi, kā ļoti skatoties porno, ar laiku vajag ko aizvien perversāku, intensīvāku, lai saglabātu uzbudinājumu noteiktā līmenī), bet kaut kādus skaistuma, patikšanas, interesantuma, labuma un foršuma kritērijus, paraugus no iepriekšējās pieredzes mēs iebalzamējam un, agrāk vai vēlāk, savās atmiņās pieidealizējam, tie apvijas ar subjektīvām patīkamām emocijām, kas patiesībā ir tikai ar laiku neapzināti piedomātas. Un, ja mēs skatāmies/klausāmies/ēdam to vēlreiz, tad var gadīties to baudījumu gūt pašam no sevis, t.i., jau no domas, ka "tas ir tas", Tu zini, ka tas ir labs un esi jau ieprogrammējis sevi uz patīkamām izjūtām. Vai otrs variants - sanāk vilšanās, jo prasās pēc "spēcīgāka kairinātāja", vai baudas objekt labi apaudzis ar "piedomātajām" vērtībām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nav runa par garšām. manā uztverē ir apmēram 3 kategorijas. ok, četras.
1) māksla;
2) kvalitatīva izklaide;
3) sūdīga izklaide;
4) vnk sūds;

mani interesē tikai pirmais un retumis otrais punkts.

manuprāt, prasībām ir tendence augt, bet nevis pārsātinājuma dēļ, bet pieaugšanas, nobriešanas, gaumes izkopšanas, attīstības dēļ. es neizslēdzu to pārstātinājuma teoriju, bet man neliešķiet, ka tas ir attiecināms uz manu gadījumu.

es arī reti vispār eju skatīties izrādes. ir pilns JRT repertuārs ar izrādēm, ko neesmu redzējusi.

tas, kas man jebkurā radošajā darbā ir svarīgi - sajūta, ka māksliniekam ir bijis, ko teikt. ka viņam ir licies svarīgi to pateikt, ka viņš ir izjutis nepārvaramu nepieciešamību to pateikt utt. ja ir tā sajūta, tad es labprāt piedodu to, ka viņam varbūt ne līdz galam ir izdevies pateikt, ko gribējis. diemžēl lielākā daļa no mākslas/radošās darbības/veikumi, kas pretendē vismaz saukties par kvalitatīvu izklaidi šķiet taisīti taisīšanas pēc. nu tāpēc, ka jāpilda plāns, tāpēc, ka var dabūt naudu no Eiropas, tāpēc, ka gribas parādīt - es varu uztaisīt tādu un tādu darbu utt. utjpr.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sorī par drukas kļūdām

(Reply to this) (Parent)

es nevaru saprast vai domāju tāpat kā tu, vai nē. piemēram lasu tagad 'mitago mežu' un man ļoooooti patīk. un ir joprojām daudz mūzikas, kas patīk. man laikam gribas domāt, ka garšas kārpas ir nevis notrulinātas, bet superuzasinātas un ir tomēr diezgan liela iespēja, ka tas, kas liekas sūdīgs tāds patiešām ir. zinikā - meistardarbi katru dienu tāpatvien no gaisa nekrīt. vot tā man liekas

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ok, tad slimība ir tikai man, jo man liekas, ka kaut kā aizdomīgi maz ir palicis visa tā, kas baudāms, skatāms, klausāms un slavējams.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, tā slimība saucas 'inteliģence'. Ļoti smējos par Ineses līdzpārdzīvojumu darot savu darbu.

(Reply to this) (Parent)