man izrādes nav kā apēst desmaizi. kad gāju uz pirmizrādi man bija ritīga svētku sajūta. tāpat arī kad mani pieliek strādāt pie kādas jaunas izrādes es ritīgi līdzpārdzīvoju, ceru, ka sanāks laba un bēdājos, ja nav sanākusi.
ikdiena teātrī man ir parasta, jā, bet jaunas izrādes nav ikdiena.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, ja Tev nebūtu līdzpārdzīvojuma, darot savu darbu un esot tajā iekšā, domāju, ka tad Tev būtu vēl viena garīga slimība! :D
Desmaize nav, bet nenoliedzami, ka strādājot vienā no pāris normālajiem teātriem un pieņemot šī teātra labāko piemēru līmeni par latiņu, līdz kurai vajadzētu lekt visam, kas ir tiešām labs, nav brīnums, ka tomēr cilvēks kļūst "nejūtīgāks" pret "citām garšām". Un vēl - prasībām ir tendence augt (līdzīgi, kā ļoti skatoties porno, ar laiku vajag ko aizvien perversāku, intensīvāku, lai saglabātu uzbudinājumu noteiktā līmenī), bet kaut kādus skaistuma, patikšanas, interesantuma, labuma un foršuma kritērijus, paraugus no iepriekšējās pieredzes mēs iebalzamējam un, agrāk vai vēlāk, savās atmiņās pieidealizējam, tie apvijas ar subjektīvām patīkamām emocijām, kas patiesībā ir tikai ar laiku neapzināti piedomātas. Un, ja mēs skatāmies/klausāmies/ēdam to vēlreiz, tad var gadīties to baudījumu gūt pašam no sevis, t.i., jau no domas, ka "tas ir tas", Tu zini, ka tas ir labs un esi jau ieprogrammējis sevi uz patīkamām izjūtām. Vai otrs variants - sanāk vilšanās, jo prasās pēc "spēcīgāka kairinātāja", vai baudas objekt labi apaudzis ar "piedomātajām" vērtībām.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nav runa par garšām. manā uztverē ir apmēram 3 kategorijas. ok, četras.
1) māksla;
2) kvalitatīva izklaide;
3) sūdīga izklaide;
4) vnk sūds;

mani interesē tikai pirmais un retumis otrais punkts.

manuprāt, prasībām ir tendence augt, bet nevis pārsātinājuma dēļ, bet pieaugšanas, nobriešanas, gaumes izkopšanas, attīstības dēļ. es neizslēdzu to pārstātinājuma teoriju, bet man neliešķiet, ka tas ir attiecināms uz manu gadījumu.

es arī reti vispār eju skatīties izrādes. ir pilns JRT repertuārs ar izrādēm, ko neesmu redzējusi.

tas, kas man jebkurā radošajā darbā ir svarīgi - sajūta, ka māksliniekam ir bijis, ko teikt. ka viņam ir licies svarīgi to pateikt, ka viņš ir izjutis nepārvaramu nepieciešamību to pateikt utt. ja ir tā sajūta, tad es labprāt piedodu to, ka viņam varbūt ne līdz galam ir izdevies pateikt, ko gribējis. diemžēl lielākā daļa no mākslas/radošās darbības/veikumi, kas pretendē vismaz saukties par kvalitatīvu izklaidi šķiet taisīti taisīšanas pēc. nu tāpēc, ka jāpilda plāns, tāpēc, ka var dabūt naudu no Eiropas, tāpēc, ka gribas parādīt - es varu uztaisīt tādu un tādu darbu utt. utjpr.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

sorī par drukas kļūdām

(Reply to this) (Parent)