bērns, neinteresenti var "aizgriezties".
visu laiku baksta robežas. nomet lejā lielo bumbu ar kuru nupat esam jauki spēlējušās un sagaida/pieprasa lai es kāpju tai pakaļ. jautāju "vai tu domā, ka tagad tu metīsi lejā bumbu un mamma ikreiz ies pakaļ?", "jā" viņa saka (beigās gan mierīgi aizgāja pakaļ pati). tagad sāka sist mani ar rotaļlietām, kamēr es dziedāju miega dziesmiņas. piecēlos un aizgāju prom. tagad augšā kliedz. pēc kāda laika, protams, aiziešu. bet pēdējā laikā tās manipulācijas robežu paplašināšanas vārdā iet mazliet par tālu.

par laimi viņas raudas mani vairs neietekmē tik spēcīgi, kā tas bija ~ pirmajā viņas dzīves gadā.

upd. kad aizgāju 5-10 minūtes vēlāk, viņa bija atkal apgūlusies savā gultā, apsegusies ar segu un raudāja pēc dziesmiņas. paturēju rokās un paskaidroju, ka dziesmiņu atkal dzīedāšu rīt. sist nav pieņemams, it īpaši šādā situācijā un pēc sišanas ne par ko es vairs nevaru dziesmu turpināt. beigās viņa man piekrita un pamāja atāatā.

cita starpā, pa īstam sāk runāt teikumos. vakar dārziņā esot teikusi audzinātājai "maija, lūdzu, palīdzi", bet šorīt pieceļoties teica "gribu kāpt palodzē".

ā, vēl kas. vakar iegāja virtuvē, ieraudzīja jauno podiņu, novilka pamperu, apsēdās uz podiņa un izdarīja lietu. šodien atsakās. njā.