par kukaiņiem, it īpaši mušām
viena no manām agrīnajām atmiņām ir, kā es sēžu 5 dienu dārziņā (kurā 1dienā atved un 5dienā savāc), tā ap 3 gadi veca varbūt, esmu noķērusi mušu un rauju tai nost spārnus, tad kājas pa vienai, tad saspiežu un brīnos par iekšu krāsu. es neizjutu ne mazāko nepatiku. pat ne kripatiņu. tikai tīru, neatšķaidītu interesi. labi atceros to sajūtu. nezinu, kas un kurā brīdī ar mani notika, taču nu jau daudzus jo daudzus gadus, kopš mazliet vēlākas bērnības, man ļoti, ļoti riebjas kukaiņi. līdz panikai. spēju tiem pieskarties tikai ar LIELU piespiešanos un arī tad ne visiem/ne vienmēr. tik pat ļoti man riebjas tos nogalināt.
jāsaka, ka pēdējos gados gan esmu manāmi progresējusi (ja to tā var nosaukt), pirms dažiem gadiem iemācījos sist odus (agrāk to nedarīju), bet tagad, šķiet, kārta ir mušām. visu laiku esmu tās spītīgi ignorējusi, bet nu manai pacietībai pienācis gals un kādu gadu putējusī mušu pletne ir atradusi pielietojumu. pa pēdējām 2 dienām te ir saradies neticami daudz mušu. tik daudz, ka pēc tam, kad pāris desmitus bija apklapējusi ciemos atbraukusī vīramāte, bet tad pāris desmitus es - tās tāpat te lidinās visriņķī. un es nesaprotu. es vairs nesaprotu. CIK TAD VAR.

acīmredzami - vēl. eh.