par izvēlēm bērnaudzināšanā
šodien, tīrot māju un paralēli domājot, sapratu, ka nepiekrītu uzskatam, ka ļaušana bērnam pašam tikt galā potenciāli bīstamās situācijās (kamēr tās nav dzīvībai bīstamas) un nenākšana palīgā pie pirmās nepieciešamības, ir "tā ir vieglāk" un/vai "tā ir bezrūpīgāk".

man tā ir apzināta izvēle - uzticēties bērnam. ļaut tikt galā pašam. iepazīties ar koncepciju "bīsams" uz savas ādas, iemācīties pareizi krist un uzmanīties. jo nelielas fiziskas sāpes, manuprāt, nav liela maksa par patstāvību un gan savu spēku, gan pasaules izzināšanu.

man tā nav vieglāk. un tā nav bezrūpīgāk. vismaz ne šobrīd. jā, citreiz sanāk mazliet ilgāk pasēdēt, taču katru reizi tu esi spiests sevi bremzēt. vēlme glābt, pieturēt, palīdzēt, samīļot ir visu laiku. un nemitīgi nākas izvērtēt, vai tagad tai drīkst ļauties, jebšu tomēr sevi jāaptur un jāturās pretī bērna aizsardzības instinktiem. + vēl tā vietā lai aizliegtu, jo bīstami, tu esi spiests simtiem un simtiem reižu stāstīt - varbūt nevajag, tas ir bīstami, uzmanies, skaties, pieturies, apdomā. par katru situāciju. atkal un atkal.