vakars ar bērnu
A. izgāja ārā pa durvīm un es sapratu - šis būs garš un grūts vakars. māja bija nekārtīga, izlietnē trauki, bērnam nav ko ēst vakariņās un tas (bērns) visu laiku sameklē iemeslus niķoties un bļaut. tā tas turpinājās kādu laiku, es nezinu, varbūt pusstundu. līdz vienā brīdī es sapratu, ok, laikam jāsāk ar viņu kopā kaut kas darīt. mēs saģērbām lelli (kuru viņa pēc tam izģērba atkal. viņai ir (man) gluži nesaprotama tieksme izģērbt lelli. drēbes reizēm tiek atstātas mugurā, bet pamperu rauj nost uzreiz). un tad viņa paņēma no manis lelli un es sapratu, ka mana dalība vairs nav vēlama. kopš tā laika, aptuveni sešiem, līdz pat pusdeviņiem, viņa ieraudājās vienreiz - kad tīrīju viņai zobus. bērns bija mierīgs un harmonisks. mēs mazliet palipinājām plastilīnu un padarījām vēl šo to, lielāko vakara daļu klausījāmies bērnu mūziku. bet pārējo laiku es darīju savus darbus un viņa mierīgi līdzpastāvēja. uzvilkusi viņai pižamu teicu, ka tagad izlasīsim 2 grāmatas. un tad notika neticamais. nebijušais. mēs izlasījām grāmatas un viņa, tā vietā, lai histēriski kliedzot, skrietu pakaļ vēl grāmatām, ar smaidu aizgāja līdz gultai, ar smaidu ļāva sevi iecelt, apsegt un iedot miega aitu (jā, viņai tāda ir). ar apmierinātu, harmonisku smaidu, kurš teica "viss ir tieši tā, kā tam ir jābūt un cik gan tas ir labi", viņa ļāva man izslēgt gaismu un nodziedāt miega dziesmiņu. es atstāju istabu bez vismazākā pīkstiena. jūtos kā kādā fantāzijā nonākusi, goda vārds. saprotu gan, ka diezin vai šis drīzumā atkārtosies. un nezinu, kas notiks naktī. bet. pagaidām ir ļoti labi.