es TĀ baudu to, ka BEIDZOT es esmu es. un tikai tad māte. nevis māte, kas esmu arī es. tad, kad tā nebija, tad bija ok. hormoni, droši vien arī kaut kāds senais mazuļa "izbarošanas" instinkts, kas man turējās nelielu stērķīti virs gada kopš bērna piedzimšanas. tad viss likās esam tā kā vajag. bet tagad. tagad es jūtos kā ar noņemtām klapēm. un izrādās, es sev esmu pietrūkusi. un es nemaz nedegu vēlmē atkal mesties šajā hormonu un instinktu virpulī, kas pārmāc personību, kad rodas bērns.
bet no otras puses. plānam taisīt bērnu kaut kad drīz bija pietiekoši daudz plusu, lai mēs vispār šādi nolemtu. un otru bērnu tomēr (tieši mums, ne jau visiem) vajag. un es tūdaļ uzsākšu apmeklēt psihoterapiju, kurā ceru (visa cita starpā) tikt arī pie atbildēm uz jautājumiem, kā tad un kādēļ īsti ir ar slodzēm attiecībās (gan mūsu, gan vispār). un man gribas ticēt, ka zinot "kā ir", spēsim arī konstruktīvāk un ātrāk risināt risināmo.
un vēl tas, ka tad, kad tajā akacī ielec, tad jau atkal viss ir labi. endorfīni un hormoni un instinkti un viss šitais, kas tajā esot ir ļoti labi un priecīgi.
un es ļoti piekrītu Tev par zini un _zini_. no vienas puses es jau tagad zinu, ka ļoti daudz kas būs vieglāk. es būšu KRIETNI līdzsvarotāka māte, sieva un sieviete :) bet no otras, reāli mati ceļas stāvus, domājot par visu grūto, jo es ZINU. (apzinoties arī to, ka nav divu vienādu bērnu, tomēr Alise nebija tas grūtākais gadījums)

es ļoti novēlu Tev tikt pie īstās sevis (kas nav pirmkārt māte) aizvien vairāk un vairāk, līdz tu atkal būsi kontaktā un komfortā ar dzīvi šajā ziņā :)