-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2014-01-22 13:13:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:Кино - Красно Желтые Дни

bet vispār, ziniet, es laikam esmu savas meitas attītības līmenī. ar mani kopumā ir kā viņai vakaros. gribu to, nē to, nē šito, ai es nezinu ko, bet kaut ko gribu, vajag to nē šito, nē nevajag, nē vāc prom, nē iedod, āāāāāā, man ir tik slikti man VAJAG KAUTKO NEZINKO, tikai ne to un ne šito un vispār.
palasīju internetos, ka mazajai A. ir normāla adaptācija dārziņam, stress no dārziņa izpaužas mājās, kādreiz pāries. bet man, dakter, adaptācija kam ir man? manā gandrīz vai cienījamajā vecumā dzīves adaptācijai nudien vajadzētu jau būt cauri, ne-e?



(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]ripp
2014-01-22 21:48 (saite)
nepiekritīšu. sākumā es jutos diezgan nelāgi par viņas atstāšanu tur, jā. tagad jau kādu laiku es par to jūtos diezgan labi. gan beidzot jūtos pēc cilvēka, gan arī redzu, ka viņai būšana tur nāk par labu un viņa tur jūtas labi.
savukārt jautājums "ko es gribu darīt, kad izaugšu" ir mocījis mani visu pieaugušo mūžu un tagad, kopš man ir laiks un vairs nav attaisnojuma (bērna veidā) atlikt to uz vēlāku, šis jautājums ir ļoti, ļoti aktualizējies.
+ vēl es daļu grūtniecības un visu mana bērna mūžu esmu dzīvojusi bez kultūras dzīves. gandrīz nekādu ballīšu, pasākumu, izstāžu, koncertu. NEKĀ. un man tā visa ļoti trūkst. nu tad lūk. es sēžu un gribu, bet kad man ir iespēja, nobaidos un nekur nedodos.
savā veidā jā, tas saistīts ar viņas dārziņu, tā dēļ man tagad ir laiks un iespēja būt pilnvērtīgam cilvēkam (ne tikai mātei), bet es nejūtos slikti dēļ tā, ka viņa uz to dārziņu iet.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?