nepiekritīšu. sākumā es jutos diezgan nelāgi par viņas atstāšanu tur, jā. tagad jau kādu laiku es par to jūtos diezgan labi. gan beidzot jūtos pēc cilvēka, gan arī redzu, ka viņai būšana tur nāk par labu un viņa tur jūtas labi.
savukārt jautājums "ko es gribu darīt, kad izaugšu" ir mocījis mani visu pieaugušo mūžu un tagad, kopš man ir laiks un vairs nav attaisnojuma (bērna veidā) atlikt to uz vēlāku, šis jautājums ir ļoti, ļoti aktualizējies.
+ vēl es daļu grūtniecības un visu mana bērna mūžu esmu dzīvojusi bez kultūras dzīves. gandrīz nekādu ballīšu, pasākumu, izstāžu, koncertu. NEKĀ. un man tā visa ļoti trūkst. nu tad lūk. es sēžu un gribu, bet kad man ir iespēja, nobaidos un nekur nedodos.
savā veidā jā, tas saistīts ar viņas dārziņu, tā dēļ man tagad ir laiks un iespēja būt pilnvērtīgam cilvēkam (ne tikai mātei), bet es nejūtos slikti dēļ tā, ka viņa uz to dārziņu iet.