jūra šodien bija atnākusi līdz zālājam, līdz invalīdu celiņam (no kura parasti līdz ūdenim vēl kāds gabaliņš). brīžiem biju ūdenī līdz potītēm, lai arī gāju gar pašu zāli. un laimīgu to vērsa gumijnieki, hehe.

bērnībā es pat nesapņoju dzīvot pie jūras. kā nesapņoju smlidot. tas likās (bija) pārāk neiespējami.

šķiet pamazām (beidzot) atkal sāku ar sevi labi (vai vismaz labāk) saprasties. vajadzēja vien vienatni bez varantiem.

un paldies mirdza par ieteikto k. hēlas lekciju. tā nesa dažus atklājumus un bija citādi labi pavadīts laiks.

jā un vēl ir mašīna. man vienmēr ir paticis būt cilvēkam bez mašīnas. bet labā ziņa ir ka tagad varēs ņemt stopētājus un nebūs jāved zīdainis vilcienos. un varēs viskur aizbraukt kad un kā pašiem gribās. njā, es domāju man patiks būt arī cilvēkam ar mašīnu.