šī diena pirms gada bija ļoti laba (bet viņa tāda tika ieplānota arī bez jaunumiem) ar ļoti lielu šoku un apziņu, ka galīgi nav ne jausmas, kā nu būs.
tagad, precīzi vēlāk, jausma ir diezgan liela.
šī diena (šodiena) ir pagājusi kā viss šis gads, savstarpējā mīlestībā un omulībā bet ar neretiem grūtuma brīžiem. es pati esmu saslimusi, bet mazajai A. tieši šodien ik pa brīdim ir sāpju lēkme (nav ne jausmas, zobi, vai vēders. itkā vajadzētu būt zobiem, bet pēc katras vēdera izejas viņai ir kļuvis manāmi labāk), kas izpaužas ilgstošā, neapturamā bļaušanā.

dieviņ tētīt, es tik ļoti toreiz pūlējos iztēloties, kā tas būs. tad, kad manī bija vien daži desmiti šūnu, kas srtauji turpināja dalīties. patiesība(šis nav īstais vārds, bet labāks neatrodas), kā allaž, ir krietni laimīgāka un arī grūtāka, kā es to būtu varējusi iedomāties.