tagad mēs esam cilvēki, kam pieder gaisa sausinātājs. (kuru gan mēs vēl neesam redzējuši, hehe)

visu laiku gribu pateikt, ka Alise pa 103 savas dzīves dienām ir iemācījusies dusmoties un smieties, gandrīz droši turēt galvu, apvelties uz sāna (uz vēdera vēl ne, bet tas nāks) plaši smaidīt visiem, kas ir pazīstams un šķiet patīkams, skaļi un uzstājīgi līdz niknumam pieprasīt ēdienu, tēlot delfīnu, varēt un gribēt vērot lietas, kā arī nebūt vienaldzīgi inertai pret visu.

savukārt šodiena, šodiena bija absolūti burrvīga. izrādās, trīs jaunās māmiņas ar ratiem aizņem visu ietvi pat ja tā ir ļoti plata (dziesmu svētku parks šajā ziņā ir ļoti pateicīgs, plati jo plati pastaigu celiņi). nesteidzība, lēnīga pastaiga cauri pilsētas parkiem un pa tās ielām, biežās pauzes un, jā, ha ha, vai ne, bet, es man šķiet nekad neesmu bijusi tik priecīga par drēbju pirkšanu (un ieprikšanos kā tādu), kā esmu par Alises drēbju iegādi. Kopš dzemdībām sev neesmu nopirkusi gandrīz vai neko (1 sandales un 1 svārki), toties Alisei.. Alisei... šodien mans bērns ir ticis pie 2 kleitām (mazu meitenīšu mammas droši vien tāpat kā es agri vai vēlu saprot, ka nav jāpērk kleitas meitas izmērā, bet gan vismaz daži izmēri lielākas. ilgāk derēs, lielāka kleita būs vienkārši garāka), 3 bodijiem, 2 biksēm, 1 zeķubiksēm un 5 pāriem zeķu. vēl ļoti gribējās paņemt burrvīgu pelēku džemperi, bet tam aptrūkās finanses (hā hā).
un iekāroju absolūti burvīgu apmetni ar kapuci, ko varētu vilkt rudenī pāri slingam. žīds manī nesnauž un pirkt kaut ko sev man ir elementāri žēl naudas. eh.