-- ([info]ripp) rakstīja,
@ 2012-03-04 14:46:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
на войне как на войне
reizēm atkal jāsaskaras ar savādu smadzeņu darbības izpausmi. dzīvo sev dzīvo laimīgi, neko ļaunu nenojaut, tad nonāc kādā situācijā, kurā notikumi attīstās tā kā attīstās un.. tikai tad, visam pa vidu saproti, ka, arī par to nekad nedomājot, smadzenēs tomēr bija izveidojusies priekšstatu kopa par to, kā visam būtu jānotiek vislabākajā gadījumā (un tu šīs savas ekspektācijas pamani tikai tad kad tās pamazām nepiepildās, jo kurš tad zināja). un tad, protams, ir nekontrolējami bēdīgi. jo izrādās, ka kaut kam tevī likās, ka lietām jānotiek tā un šitā un visam jābūt tik labi un skaisti un, galvenais, tam visam jānoris dabīgi, pašam no sevis. ka tā nekad, protams (stulbas filmas un grāmatas atskaitot) nenotiek.

bet bēdīgums un vilšanās sajūta paliek, heh.

p.s. toties bēdīgam ir attaisnojums mocīt A. ar viņaprāt stulbu mūziku, hehe. mierinājums ir vājš, bet vismaz kaut kāds :>


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]augsne
2012-03-04 19:41 (saite)
Man liekas, ka kādreiz cilvēkam ir ļoti labi un veselīgi pačīkstēt. :) Es vienkārši pēdējā laikā daudz domāju gan par savu, gan par apkārt esošo cilvēku iestrādnēm, kam tur kurš pievērš īpašu uzmanību, ko sagaida vai nesagaida no sevis un citiem, un cik ļoti tas viss ietekmē spēju mīlēt sevi, dzīvi un pasauli kopumā. Nu, vismaz par sevi arvien vairāk šokējos, kāpēc nepagurstoši vienmēr esmu pati sev likusi sprunguļus riteņos, visi tie "kā es varēju neredzēt, nepamanīt" tipa jautājumi.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?