на войне как на войне
reizēm atkal jāsaskaras ar savādu smadzeņu darbības izpausmi. dzīvo sev dzīvo laimīgi, neko ļaunu nenojaut, tad nonāc kādā situācijā, kurā notikumi attīstās tā kā attīstās un.. tikai tad, visam pa vidu saproti, ka, arī par to nekad nedomājot, smadzenēs tomēr bija izveidojusies priekšstatu kopa par to, kā visam būtu jānotiek vislabākajā gadījumā (un tu šīs savas ekspektācijas pamani tikai tad kad tās pamazām nepiepildās, jo kurš tad zināja). un tad, protams, ir nekontrolējami bēdīgi. jo izrādās, ka kaut kam tevī likās, ka lietām jānotiek tā un šitā un visam jābūt tik labi un skaisti un, galvenais, tam visam jānoris dabīgi, pašam no sevis. ka tā nekad, protams (stulbas filmas un grāmatas atskaitot) nenotiek.

bet bēdīgums un vilšanās sajūta paliek, heh.

p.s. toties bēdīgam ir attaisnojums mocīt A. ar viņaprāt stulbu mūziku, hehe. mierinājums ir vājš, bet vismaz kaut kāds :>