gadās tā, ka kādu cilvēku pazīsti jau diezgan sen un šis kāds cilvēks tev labi patīk. varbūt pat kautkādā mērā šis cilvēks tev rūp (gadās arī ka nē, bet patikšanas faktors paliek). bet visa komunikācija izpaliek dēļ vairākiem "derētu kaut ko", aiz kā nekas neseko un vairākiem mēģinājumiem uz kaut ko no tavas puses. jo vēlme ir vēlme, bet vēl ir kārtu secība.
un šādos gadījumos vienmēr ir mulsums. jo nekad nezini, kas tas ir. apzināts "ignors", vienaldzīga nepamanīšana, vai līdzvērtīga "nokautrēšanās".

man šādas situācijas vispār ir ļoti tipiskas, bet tās tādēļ nekļūst mazāk mulsas un atsvešinošas.