pēdēja laikā domāju par to, ka labs bērns ir tāds, kuram vienreiz, max 2x pasaki un viņš klausa. vairs nerausta, neskrien, nekliedz, dara, liekas mierā, atmet malā darāmo utt utt.
bet labs pieaugušāis ir neatlaidīgs cilvēks, kurš dara darāmo arī ja nesanāk, nemet plinti krūmos, ja kkas neiet kā vajag un turpina sekot mērķim arī, ja kāds saka, ka nav vērts.

kā lai no šādi audzinātiem sanāk šādi pieaugušie? man personīgi tas šķiet diezgan utopiski. un tad vēl sieviešu kategorija, kas sūdzas par vīriešiem ņuņņām utml, bet saviem dēliem saka "esi paklausīgs puika, dari tā un tā, nedari tā un šitā", "tai nu gan izlaists bērns, neklausa, kad pasaka".

netālredzība un īstermiņa domāšana tās plaukumā.