par nedienām
ciemiņi atnesa diezgan daudz zemeņu. kas ir labi. zemenes ir vitamīni un garšīgi.
pēc ciemiņu aiziešanas a. palūdza pagatavot zemeņu "sulu", ko tad varētu sasaldēt ledus formiņās un vēlāk ēst (lielisks našķis, ja). kādēļ gan ne, es nodomāju.
samalām. salēju trauciņos, ieliku saldētavā, saku a., aizver, lūdzu durvis. viņa to darīja ar tādu švunku, ka tur ieliktais trauks apgāzās.
a. nolēma, ka šis incidents ir pelnījis kārtīgu brēkšanu. brēca tik ilgi, kamēr nolēmu, ka lietderīgi būtu apmeklēt wc. atbrīvojoties, secināju, ka viņa ir ieslēgusies istabā. viņa acumirklī pamanījās pazaudēt atslēgu un par labāko rīcību uzskatīja sēdēt un rūgti raudāt.
labi, ka, pēc kāda intensīvu meklējumu brīža, izdevās atrast otru atslēgu. citādi, es nemaz nezinu, ko mēs darītu tad. sauktu kādu palīgā izlauzt durvis, droši vien.

pēc ieslodzītās atbrīvošanas, bija jāvelta kāds brīdis viņas radītās cūku kūts savākšanai, izmētātās kūkas drupatas, izšļakstītā zemeņu sula.. utt utt. reizēm būt vecākam ir grūti :D