a. ir ieņēmusi galvā, ka viņai nepatīk mazi bērni. biedē un apspļauda mazo brālēnu, ņem nost mantas. vismaz nesit. bet reāli gribētos tikt galā arī ar spļaušanu/biedēšanu/mantu atņemšanu.
tāda pati izturēšanās tiek pārnesta arī uz manu māsu (brālēna māti), tai viņa vienkārši spļauj un, ja var, tad neklausa. jo M. nesaka tikai uķi puķi.

vispār diezgan viegli izdomā, ka ar kādu nedraudzēsies. un tad nedraudzējas arī. īsti nezinu, ko lai rar to dar. droši vien visprātīgāk būtu nejusties slikti dēļ tā, ka citiem ar to ir problēmas. viņai nav visatļautība, šāda uzvedība netiek veicināta. nesaredzu, ka būtu jēdzīgi kaut kā baigi sodīt vai nezko.

apdomājos un, šķiet, sapratu, kur aug kājas nepatikai pret maziem bērniem. 100% droša neesmu, bet šķiet, ka tas ir visai ticami. vēl nesen viņai dārziņā bija diezgan lielas problēmas ar vienaudžiem tādēļ, ka viņa neprata gana sakarīgi izteikties. varbūt viņai ir grūti pieņemt kādu, kuru viņa nespēj saprast. viņš nemāk ne runāt, ne spēlēties.