labi, ka es pavasarī iesēju cinnijas. labi, ka viņas arī izauga. bija ko iedot bērnam audzītēm. neteiktu, ka to varētu nosaukt par gadsimta pušķi, bet nu vismaz kaut kas. nākošgad noteikti arī sēšu cinnijas, lai tik aug. viņām acīmredzami labi iet zem tā ceriņa. atšķirībā no asterēm un kliņģerītēm.

bet jā, lai slavētas feisbuka māšu kopienas. no vienas puses, dievslaipasarg, protams, bet no otras - bez vienas no tām man nemaz nebūtu atausis, ka jānes ziedi. un, acīmredzami, jānes obligāti. vienu sievieti, kas tur rakstīja, ka to nedarīs, totāli nolinčoja. sauca gan par dranķīgu māti, gan nekam nederīgu cilvēku.

pēcpusdienā varēs braukt svinīgi salīt - dārziņa pagalmā būs svinīgais pasākums par godu lielajai dienai.

es nezinu, ko viņi tur tai dārziņā dara, bet mans trīsgadnieks jau sapņaini velk "kad es izaugšu es iešu uz skolu". aha. fakin trīs gadu vecumā.

kad liek man domāt, ka kaut kad jāsāk izvēlēties skola, lai var apcerēt laicīgu deklarēšanos vajadzīgajā rajonā, bet tas, par laimi, vēl nedeg.

ļoti ceru uz atvasaru.