par bērniem
man nepatīk zviedru pieeja ar "hen", kur dzimuma lomu ieaudzināšana no bērnības tiek uzskatīta par galīgi greizu un bērnus nereti ne vien neģērbj rozā/zilā, nedāvina mašīnītes/lelles, bet arī nesauc par viņš/viņa, to aizstājot ar vidusdzimtes "tas".

bet. šogad mūsu meita saņēma daudz dāvanu. tostarp 2 lelles un 2 mašīnas. lelles kā jau lelles, viena "runājošs" bēbis, ko a. patīk mētāt pa istabu gandrīz kā bumbu, otra ir Maša no multenes, arī runājoša. šī viņai patīk gluži labi, ar to viņa guļ un kādu laiku "baroja" ar končām.
tagad par mašīnām. vienu uzdāvinājām mēs, sarkanu porši ar atveramām durvīm, gaismām un ērti uzvelkamu "motoru". bet otra. otra ir rozā krāsā ar meitenīti puķainā kleitā kā šoferi. un porše aizceļoja kopā ar māsas puikām uz aizkraukli, jo māsai un vīram, vācot puiku dāvanas, vienkārši neienāca prātā, ka kāda no "normālajām" mašīnām varētu būt domāta meitenei (a. ir vienīgā meitene savu brālēnu vidū).
un uz manu "gribu meitai kādreiz paklāju ar "ceļiem" uz tā atbild uz neizpratnes pilnu "bet viņa taču meitene".

es nezinu, varbūt tā esmu tikai es, bet šāda pieeja man šķiet tik pat greiza, kā augstāk minētais "zviedru modelis", tik uz otro pusi.


un vēl par dāvanu tēmu. Alise ļoti labprāt spēlējas ar tām dāvanām, kas viņai patīk, bet ir ļoti labi redzams, ka dāvanas ir par daudz. staipa te vienu, te otru, te trešo, visas ik pa brīdim pametot. nešķiet ka pie šādas manu pārpilnības bērnam varētu rasties jebkāda izpratne par mantas vērtību (tik par jauns jauns jauns vērtību, par to gan).