f izraisīja atmiņu plūsmu par kōlām.

es kolu dzeru ļoti reti. ilgus gadus nedzēru vispār. un ne jau tāpēc, ka kola ir "slika"'vai "kōlā šķīst mikroshēmas un vilnas zeķes". bet tāpeč, ka kōla mani piemānīja.

a bija tā. karstā vasarā sēdēju darbā, mirīju nost, vēdinājos ar mapīti un slāpu. nolēmu slāpes remdēt. a kas mums remdē slāpes? pareizi, vienmēr kokakōla! iegādājos, sadzēros un gaidīju, kad slāpes pāries. a ņifiga! nekas nepārgāja. sākās tikai vēl lielākas. vai man tagad būtu jāiet pēc vēl vienas kōlas un jācer, ka tā tad beidzot to slāpi remdēs? nu, pamēģināju. bija eksperiments arī ar spraitu, kas uzveic slāpes. un nekā! vienīgie, kas uzveica slāpes, bija ūdens un tēja. tad arī pienāca tas pagrieziena punkts, kurā es apvainojos uz cukurūdeņu mārketingistiem. sajutos, ka man ir riktīgi sapūderētas smadzenes. un teicu nē kōlai un citiem radniecīgiem dzērieniem. ejiet paši savas slāpes ar šitiem sīrupiem remdēt! es dzeršu tēju.

kōla pēc pāris gadiem man sagādāja vēl vienu vilšanos. es jau laikam esmu stāstījusi, bet nu lai iet vēlreiz. bija tāda reklāma, kur kantorī vienas vienīgas sievietes, tad ienāk skaistuls-kōlas automāta piepildītājs un nes aprasojušas bundžiņas, viss tāds iekārojams un muskuļains. sievišķi ģībst un dzer kōlu. nu, lūk, zviedru skolā, kur no rītiem gājām dzert kafiju, arī bija tāds automāts. un kādu dienu atnāca kōlas pārstāvis ievietot jaunas bundžiņas. ziniet, kāds viņš izskatījās? ziniet?! kā tāds izkāmējis mario oranžā netīrā kombinezonā! a kur mans muskuļainais skaistulis? meļi!! krāpnieki! kauns! kauns!

tagad gan emocijas ir jau rimušas. laiku pa laikam iedzeru kādu cukurūdeni. īpaši gadījumos, kad liekas, ka vajag palīdzēt vēderam sagremot gremojamo.