bērnībā bija man tāds atgadījums. mežā uzgāju vietu, kur priedei pie saknēm varēja makten labi smiltiņās spēlēties. urķēju aliņas, stādīju dārziņus un tur man dzīvoja mazi zaru cilvēciņi. viss tik skaisti, tik skaisti ciku cakām, pašai tā patika, ka vai traks. tad pienāca laiks doties mājās. biju tikai pāris soļus nost atgājusi, kad uzradās huļigāni un ar ieskrējienu metās manu smilšu pilsētiņu iznīcināt. kopš tā laika viss, kas publiskā vietā tika uzcelts, sniega būdas, teiksim, prom ejot pati iznīcināju.