Man jau šķiet, ka nav tik viennozīmīgi. Ir arī bērni, kas pēc dabas ir kašķīgāki, prasīgāki, aktīvāki un nemierīgāki nekā citi. (Ajmīn nav jau tā, ka es būtu kaut kāda ideālā māte, ka mani bērni uzvedas normāli - tālu no tā.)

Bet dusmoties uz bērniem/vecākiem par to, ka šie trokšņo, ir pilnīgi bezjēdzīgi. Vecākus sabārt arī nav jēgas (ja vecāki ir kretīni, tad tāpat sodīti tiks bērni).

Vienīgais, kas teorētiski var palīdzēt, ir ļoti jauki izturēties pret bērnu un viņa vecākiem, lai lielie nomierinās un attiecīgi labāk izturas pret sīkajiem, bet tas prasa laiku un iecietību.

(Reply to this) (Thread)

ja bērns pēc rakstura ir kašķīgāks un prasīgās, tad arī vecākiem jāpapūlas nedaudz vairāk. tā nav nekāda mirstamā vaina. ir grūti, bet pārdzīvojami

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nuja, es jau tikai vairāk par to "kāpēc neviens nekliedz uz niķīgu bērnu vecākiem" :)

(Reply to this) (Parent)

Bērnam jau arī reizēm vajag paraudāt un pakašķēties. Bez šādas pieredzes nevar izaugt par daudzpusīgu personību.

Man nav bērnu, bet vasarā ņēmos audzināt vienu, kuru varētu saukt par hiperaktīvu un kuram ir arī citi attīstības traucējumi. Tas ir gan grūti, gan interesanti, bet es arī varu saprast, ka ne visi vecāki ir spējīgi tādu slogu nest.

Bet ne reizes nebija tā, ka apkārtējie kaut kā nosodītu par bērna kašķēšanos vai raudāšanu. Turklāt tas bija Krievijā, kur cilvēki principā nerunā bet bļauj virsū, ja kaut kas nepatīk. Acīmredzot pret bērniem tur ir īpaša attieksme un par viņiem domā. Pat pie visas netīrās vides tur bija bērnu spēļlaukumiņi aiz katra stūra un tiek ļoti daudz domāts par bērniem. Un ieskatījos statistiku par bērnu dzimstību Krievijā, un biju patīkami pārsteigts, ka šobrīd demogrāfiskā bilance ir ļoti pozitīva. Turpretī Eiropa lēnām izmirst, jo dzimst mazāk nekā nomirst. Droši vien tas arī ir viens no iemesliem – ja sabiedrības noskaņojums pret bērniem ir visumā negatīvs, tad arī retāk cilvēki gribēs bērnus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

no personīgās pieredzes varu teikt, ka visvieglāk izgāzt savas dusmas un negācijas var tieši uz bērniem. godīgi varu atzīt, ka neesmu ideāla māte un arī man sanāk sabļaut uz bērnu par neko
varbūt tieši tāpēc apkārtējo neiecietībai ir tik zems līmenis. uzvelk katrs sīkums

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varbūt tas, ka mātei ir reizēm grūtāk bērnam tā stingrāk pateikt, un sanāk tāda pielaide, kas īsti nepalīdz, un beigās striķis trūkst. Tāpēc vajag arī, lai tēvs piedalās audzināšanā ar nedaudz citādu pieeju, kas sabalansētu emocijas.

(Reply to this) (Parent)

"bērna niķis un kliegša ir tikai sekas - sekas tam ka bērns ir nelaimīgs" - tas ir tikai izdomājums, kas dažiem patīk, aber pamatojuma/pierādījumu nekādu. Tikpat pamatots ir apgalvojums, ka bērna niķis un kliegša ir tikai sekas - sekas tam ka bērns ir pārlutināts un nav pērts.

Interesanti, ka cilvēce (nu ne visa cilvēce - lielākā daļa neko tālu no šimpanzēm nav tikusi, - visai veiksmīgi pēta dimensiju skaitu, visādus melnos caurumuz un zvaigžņu sastāvu aber savas psihes un uzvedības izpētē nekur tālāk par viduslaiku izpratni a la peles rodas no netīrās veļas nav tikusi.

(Reply to this) (Thread)

forši nodirst cita viedokli, vietā neliekot neko no citu

manam apgalvojumam pierādījums ir mana, maza bērna vecāka, pieredze&pierādījumi. tavējam?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kritiķim nav pienākuma vienmēr piedāvāt alternatīvu. Pamatota kritika ir derīga un vērā ņemama arī bez cita risinājuma piedāvāšanas.

Personiskā pieredze ir neuzticams avots.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

kritiķis tevī tikai nodirš cita viedokli, savu viedokli nesniedzot
tev ir potenciāls kļūt par nožēlojamu kritiķi

(Reply to this) (Parent)