ja bērns pēc rakstura ir kašķīgāks un prasīgās, tad arī vecākiem jāpapūlas nedaudz vairāk. tā nav nekāda mirstamā vaina. ir grūti, bet pārdzīvojami

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nuja, es jau tikai vairāk par to "kāpēc neviens nekliedz uz niķīgu bērnu vecākiem" :)

(Reply to this) (Parent)

Bērnam jau arī reizēm vajag paraudāt un pakašķēties. Bez šādas pieredzes nevar izaugt par daudzpusīgu personību.

Man nav bērnu, bet vasarā ņēmos audzināt vienu, kuru varētu saukt par hiperaktīvu un kuram ir arī citi attīstības traucējumi. Tas ir gan grūti, gan interesanti, bet es arī varu saprast, ka ne visi vecāki ir spējīgi tādu slogu nest.

Bet ne reizes nebija tā, ka apkārtējie kaut kā nosodītu par bērna kašķēšanos vai raudāšanu. Turklāt tas bija Krievijā, kur cilvēki principā nerunā bet bļauj virsū, ja kaut kas nepatīk. Acīmredzot pret bērniem tur ir īpaša attieksme un par viņiem domā. Pat pie visas netīrās vides tur bija bērnu spēļlaukumiņi aiz katra stūra un tiek ļoti daudz domāts par bērniem. Un ieskatījos statistiku par bērnu dzimstību Krievijā, un biju patīkami pārsteigts, ka šobrīd demogrāfiskā bilance ir ļoti pozitīva. Turpretī Eiropa lēnām izmirst, jo dzimst mazāk nekā nomirst. Droši vien tas arī ir viens no iemesliem – ja sabiedrības noskaņojums pret bērniem ir visumā negatīvs, tad arī retāk cilvēki gribēs bērnus.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

no personīgās pieredzes varu teikt, ka visvieglāk izgāzt savas dusmas un negācijas var tieši uz bērniem. godīgi varu atzīt, ka neesmu ideāla māte un arī man sanāk sabļaut uz bērnu par neko
varbūt tieši tāpēc apkārtējo neiecietībai ir tik zems līmenis. uzvelk katrs sīkums

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Varbūt tas, ka mātei ir reizēm grūtāk bērnam tā stingrāk pateikt, un sanāk tāda pielaide, kas īsti nepalīdz, un beigās striķis trūkst. Tāpēc vajag arī, lai tēvs piedalās audzināšanā ar nedaudz citādu pieeju, kas sabalansētu emocijas.

(Reply to this) (Parent)