|
25. Sep 2014|10:38 |
Bērnam jau arī reizēm vajag paraudāt un pakašķēties. Bez šādas pieredzes nevar izaugt par daudzpusīgu personību.
Man nav bērnu, bet vasarā ņēmos audzināt vienu, kuru varētu saukt par hiperaktīvu un kuram ir arī citi attīstības traucējumi. Tas ir gan grūti, gan interesanti, bet es arī varu saprast, ka ne visi vecāki ir spējīgi tādu slogu nest.
Bet ne reizes nebija tā, ka apkārtējie kaut kā nosodītu par bērna kašķēšanos vai raudāšanu. Turklāt tas bija Krievijā, kur cilvēki principā nerunā bet bļauj virsū, ja kaut kas nepatīk. Acīmredzot pret bērniem tur ir īpaša attieksme un par viņiem domā. Pat pie visas netīrās vides tur bija bērnu spēļlaukumiņi aiz katra stūra un tiek ļoti daudz domāts par bērniem. Un ieskatījos statistiku par bērnu dzimstību Krievijā, un biju patīkami pārsteigts, ka šobrīd demogrāfiskā bilance ir ļoti pozitīva. Turpretī Eiropa lēnām izmirst, jo dzimst mazāk nekā nomirst. Droši vien tas arī ir viens no iemesliem – ja sabiedrības noskaņojums pret bērniem ir visumā negatīvs, tad arī retāk cilvēki gribēs bērnus. |
|