ratatoska's Journal

4:47pm: Iedomājos, eksperimenta pēc varētu vienu nedēļu neko neatlikt un nevilkt garumā. Visu, kas jādara, darīt uzreiz. Aizvest kurpes uz remontu, uzpildīt printera kārtridžu, dezinficēt siltumnīcu, ķerties pie grāmatas tulkošanas utt. Noskatījos dažus YouTube video ar šādu eksperimentu, un man ļoti patika. Vakar vakarā domāju - pirmdiena, 1. datums, ideāls brīdis, lai sāktu. Bet laikam jāatliek uz kādu citu dienu, šī diena jau ir stipri nomuļļāta. Varētu varbūt vismaz sarakstīt visus tos miljons darbus, kas jādara, un piekārt redzamā vietā. (Un otru sarakstu neredzamām vietām, jo ne jau viss visiem ir jāzina.) 

7:45am: Jupis, tāds klepus, ka nevarēju gulēt. Šodien, kā par spīti, autisma diagnostikas apmācības pēdējā diena ar reālu izpētes gadījumu, un es jau vakar klusu klusu bāzu mutē vienu orbītu pēc otra, lai nečaukstinātu klepus tablešu paciņu. Pasniedzējam ir tāds skatiens, ko viņš sauc par "The Look", un es baidos to izpelnīties, kamēr viņš rāpos pa grīdu, cenšoties nolasīt visus žestus, sociālās iniciatīvas izpausmes un acu kontaktus mazai meitenītei, apmēram piecdesmit cilvēkiem skatoties, elpu aizturējušiem. Jau vakar bija agonija stundu novaldīties neklepojot, bet šodien es to vispār nevarēšu. Braukšu vēlāk uz analīzes daļu. Man katru minūti žēl, ko garām palaižu, bet – "The Look"...

8:07pm: Atkal pazaudēju balsi. Tas atkārtojas tik regulāri, ka mēģinu šķetināt, kādos brīžos tas notiek - kad pasaku par daudz vai kaut ko noklusēju. Vai varbūt pēc svētdienas izbrauciena ar Artūru ar riteņiem pārāk plānā jakā, pārāk sliktā formā, pārāk gļēvu miesu.

7:43pm: Svētdienas vakars
Jāpabeidz tulkot divas sērijas, vienam jāpalīdz krievu valodā, otrs jāpiespiež izlasīt vēsturi par varas maiņu Krievijā, tad vakariņas, nokopt (piekopt? ignorēt) virtuvi, iedot vecākajam naudu par pusdienām, abiem ieskaitīt kabatas naudu, sameklēt drēbes rītdienai, pabūt ar vīru, sameklēt e-pastu ar adresi, kur es turpmākās trīs dienas no rīta līdz vakaram apgūšu "autisma diagnostikas zelta standartu". Interesanti, kāpēc. Visu dienu ņēmos pa āru un māju, lai tulkošanu atliktu uz pašu pēdējo brīdi. Interesanti, kāpēc. Pēdējos četrus piecus mēnešus vispār esmu tulkojusi divreiz trīsreiz mazāk nekā pēdējos piecpadsmit gados. Interesanti, kāpēc. Un nez, kā tas būs, ja pienāks diena, kad vairs netulkošu nemaz. Savā ziņā biedējoši.
Un es te šķiežu laiku cibā.
Jūs zinājāt, ka ratatoska ir vāvere un ka vāveres mitoloģijā un arī reliģijā nereti ir negatīvi vērtēti kustoņi? Latviešiem vien vesels blāķis ar ticējumiem, ka vāvere pie mājām nozīmē ugunsgrēku vai nāvi. Un skandināviem Ratatoska ("žurkas zobs") ir vāvere, kas dzīvības/pasaules kokā Igdrasilā nes informāciju no saknēm uz galotni dieviem? Varbūt ķerties pie simbolu darba rakstīšanas smilšu spēles terapijas apmācībai vai gatavot materiālus BEA grupām, kas sāksies aprīlī, jo izskatās, ka līdz tulkošanai rokas neaizstiepjas... Nē, laikam jāiet bakstīt bērnus. Vēsture un krievvaloda, krievvaloda un vēsture, kaut nu tur nebūtu daudz un grūti. Viņi arī visu ir atstājuši uz svētdienas vakaru. Interesanti, kāpēc.

10:28pm: Un ko man tagad - skūties?
40 gadi - vecums, kad spalviņa pazodē ir ne vairs smieklīga un seksīga dabas kļūda, bet daļa no Bārdas, Kas Prasa Risinājumu, lai neaizietu Končitā.

5:26pm: Bija tik laba diena bērnudārzā! Strādāju tur trešo mēnesi un šodien beidzot sajutu, ka no manis tur ir jēga. (Un fantastiski patīkami ir ieiet grupiņās un lielai daļai bērnu zināt vārdu, dažās grupiņās pat visiem. Biezpiens - mans draugs.)

10:51pm: Atkal iebridu tai nabaga mainkraftā, nu kam man to vajadzēja. Redz, sagribējās paskatīties, kādi pandām atšķirīgi raksturi un sejas izteiksmes. Ej nu un tagad meklē tās pandas, piektdienas vakars saucas. Visu taču biju jau izdzēsusi.

8:21pm: Fugly and Cheap
Tas, kā cilvēki var izskatīties glīti un labi ģērbušies ceļojot, man ir absolūta mīkla. Citos apstākļos es nekad nejūtos tik neglīta un prasta kā ceļojumos. Es domāju, tas tāpēc, ka nevelku normālas kurpes, kad man ir paredzēts ļoti daudz staigāt. Jā, pieņemsim, ka tā ir botu vaina.

5:13pm: E.H. un 8. marts
Eju šodien uz bērnudārzu, neko nenojaušot. Nē, nu to jau es nojautu, ka neba nu bez lakstiem šī diena paies, tomēr cerēju kaut kā izsprukt... Ierados ar pāris minūšu nokavēšanos, kad tieši pa vārtiņiem laukā nāca stalts, gruntīgs vīrietis ar vientuļu tulpi, ko bezgala sirsnīgi smaidīdams, man iespieda rokā. Īstenībā viņš pat nevarēja būt drošs, ka es iešu iekšā bērnudārzā - es varēju būt kāda no tām tantēm, kas iet garām uz vietējo avotu pēc superdziedinošā ūdens (ar atmiņu). Bet laksts man tika, un - vēl vairāk - man bija tāda spokaina dejavu sajūta, ka tieši, tieši šo seju es tieši, tieši šorīt jau esmu redzējusi. Kā nu ne, no lsm.lv pirmās lapas pretī man skatījās. Vietējās pilsētas vietējais mērs, izrādās, jau ne pirmo gadu braukā pa novada bērnudārziem dāmas apdāmināt. Skolā ne - satiku skolas vadību, vadība mazliet aizvainoti atzīmēja, ka viņš tikai pa bērnudārziem. Bērnudārzā pusdienu pauzē dāmas spriedelēja, ka taču ne vēlēšanu gads, ne kāds cits iemesls - acīmredzot tiešām vienkārši grib iepriecināt.
Tā nu, lūk, es arī. Ja ne pirmo reizi mūžā tapu šādā vīzē no amatpersonām sasveikta, tad katrā ziņā vienīgo reizi, kas manā nīkulīgajā atmiņā ir aizķērusies. Nevaru teikt, ka patīkami, nevaru teikt, ka nepatīkami. Apmēram tā, kā centu zemē atrodot - prom nemetīsi, bet dzīvē neko tas nemainīs.
Toties bērnudārza abi "štata" vīrieši gan čakli visas ar prīmulu podiņiem apdāvināja, un teikšu jums pārsteigta - patiešām jutos iepriecināta. Jo viņi likās ļoti priecīgi, ka reizi gadā var būt patiešām īpaši. Divi vīrieši bērnudārzā. Un vēl prīmulas podiņā - varēs pēc tam dārzā izstādīt, what's not to love.

1:15pm: Princešu pasakas
Tulkoju jau piekto veco Disneja multfilmu, pēdējā palikusi Pelnrušķīte. Agrāk nekad tik ļoti nedūrās acīs, cik visas vecās varones (ar Sniegbaltīti un Ērkšķrozīti/Auroru) un daļēji arī Nāriņa ir bezpalīdzīgas, pasīvas, tikai staigā (vai peld) un dzied. Esmu smilšu terapijai sapirkusi "Bullyland" figūriņas pēc principa "lai ir viena, kas sēž, viena, kas dejo, viena rozā kleitā" utt., bet līdz šim tā īsti pat neatšķīru, kura ir kura. Īstenībā neviens bērns no tiem, kas pie manis nāk, vēl nevienu no princesēm ne reizi nav paņēmis un ielicis savā smilšu bildē, turpretī raganas un Fortnite figūriņas ar ieročiem iet uz urrā. Ja tā paskatās uz tām princesēm - ne tikai no multeņu prizmas - bet tīri fiziski, viņas visas ir dzīvei nederīgas savos milzu krinolīnos - ne normāli paiet, ne pieliekties, ne slidas aizšņorēt. Nāriņai - divtik bezcerīgi! Sieviete ar asti. Pasniedzēji var skandināt, cik uziet, ka Pelnrušķīte ir seksualitātes un sievišķības simbols ar savu kurpi - man viņa izskatās pēc iemiesotas bezspēcības. 

2:36pm: Asinis
Es neesmu (pārāk) cimperlīga, no asinīm neģībstu, un tomēr man nav īsti skaidrs, kāpēc tik daudzos medicīnas seriālos (Resident, Good Doctor, nemaz nerunājot par veselu lērumu veterinārijas šovu - bez vecuma ierobežojuma) tā tagad ir norma - rādīt visas iekšas un operāciju gaitu. Lai vidusmēra cilvēku sagatavotu kādam apokalipses scenārijam, kur vajadzēs izgriezt vēzi vai veikt apendektomiju? 

12:03pm: Rūgtumiņš palika
Pirms mēneša pasūtīju Jānī Rozē grāmatas ar piegādi uz tuvāko veikalu. Pasūtīju, samaksāju un aizmirsu. Ne pirmo reizi sūtu, parasti atnāk kāds e-pasts, kad pasūtījums ir klāt, vai varbūt īsziņa. Vakar sarunā ar kolēģi par grāmatām pēkšņi atcerējos par savu pasūtījumu, aizrakstu šiem - kas tur ar manu pasūtījumu, un saņemu atbildi:
"Jūsu pasūtījums jau sen kā atlikts norādītajā grāmatnīcā, varat doties tam pakaļ.
Pa Jūsu norādīto tel.nr. kolēģes nevarēja ar Jums sazināties,
Atvainojamies par sagādātām neērtībām,"

Nu paga, tad tas tur apmaksāts būtu stāvējis vēl gadiem, ja es neatcerētos? Jūs vienreiz man zvanījāt darba laikā, kad nevarēju atbildēt, un jūs atmetāt ar roku? Es kopš tā laika tai veikalā esmu bijusi vismaz reizes sešas, būtu varējusi (un gribējusi) izņemt jau tiešām pirms mēneša. "Jūsu pasūtījums jau sen kā atlikts" - tāda kā pasīva agresija? Man kā klientam nepatīkami, esmu izlaidusies, es gribu, lai mani diskrēti informē (ne ar īsziņu septiņos no rīta, kā patīk DHL!), lai mani netraucē ar zvaniem, bet arī lai mani neaizmirst. Nē nu tiešām izlaidusies. Savākšu savas grāmatas ar neērtības sajūtu (nu re kā es te mēnesi marinēju savas grāmatas pie jums veselu mēnesi) un vairs tur droši vien neiešu. Rozem nekas no tā nemainīsies, bet man kaut kā tomēr neforši.

8:33am: Lāču pakalpojumi
Dažreiz cilvēks ļoti grib kaut ko labu izdarīt, iepriecināt, bet aizmirst to novest līdz galam, un labākajā gadījumā iznāk čiks, bet sliktākajā pat sliktāk. Artūrs ir aizrāvies ar vēdināšanas ideju. Viņa mašīna nesvīst ciet, bet mans nabaga vecais sietiņš svīst kā cūka (pareizāk sakot, kā vecs golfs, kāds man arī reiz bija un svīda kā cūka), tāpēc viņš ir sadomājis man darīt labu, ik pa laikam vēdinot manu mašīnu. Vakar viņam tas laikam iesvilies kaut kad vakarā, jo šorīt gāju vest ģimnāzistu uz staciju, skatos abas priekšdurvis vaļā līdz kājai. Apzagtajam ģimnāzistam pirmā ideja - zagļi, bet es pazīstu savu vīru, mana pirmā ideja - vīrs. Protams, tā arī bija. Baidījos, ka būs nosēdies akumulators, bet laikam jau sietiņam durvīs gaismas nespīd, akumulators lēca godam, toties sēdekļi izrādījās slapji. Izkāpām no mašīnas slapjām pakaļām, ģimnāzists sūdzējās, ka visu ceļu vilcienā vajadzēšot čurāt slapjo bikšu diskomforta dēļ, bet nu laikam jau aizbrauca normāli, katrā ziņā nekādas vaimanājošas vacapa ziņas neatnāca.
Bet es tagad mājās svārstos starp dažādām pasīvi agresīvām ievadfrāzēm, kas Artūram liktu just lielāku vai mazāku vainas apziņu.
"Nu, cikos tad tu tai manai mašīnai atvēri durvis?" (tiešs uzbrukums)
"A tu zini, ka naktī lija?" (iespēja vērot, kā zobrati griežas un sejā atplaukst atskārsmes šausmas)
"Mīļais, paldies tev, protams, bet vairs nekad, nekad bez manas ziņas necenties man palīdzēt." (šis mani var iegāzt, jo bieži es gribu, lai man palīdz bez manas ziņas)
"Nu kā tad tev tā sanāca ar tām mašīnas durvīm?" (gaužām mātišķi)
Galu galā aizsperšos uz darbu, varbūt viņu šorīt nemaz nesatikšu, un līdz vakaram viss aizmirsīsies. Jāatceras nopirkt biezienu.

4:22pm: Tie labie laiki
Ģimnāzistam šorīt vilcienā maku nozaga. Parādījis mēnešbiļeti (jupis, tas ir tas dārgākais zaudējums, 40 eiro pa kāju), bet biksēs atpakaļ maku nav spējis ietūcīt. Jūs jau zināt, cik apspīlētas ir tīņu bikses, turklāt tādiem knariņiem visi spiežas virsū. Ja piecelsies, lai biksēs maku iebāztu, kāds fiksi iesēdīsies tavā vietā. Aizmidzis, pamodies Rīgā bez maka. Štrunts par zaudēto, 3 eiro skaidrā naudā, bankas karte, kuru uzreiz nobloķējām, mēnešbiļete, velosipēdista apliecība un pats maks. Pilnīgi jaunais telefons, par kuru vēl nav pat samaksāts, palika bikšu kabatā neskarts. Bet par ko man reāls prieks, ko tā īsti līdz šim nebiju novērtējusi, ir tas, cik vienkārši var risināt problēmas. Visu var kārtot attālināti, biļeti bērnam var nopirkt telefonā un aizsūtīt saiti vai e-pastu, bankas karti nobloķēt - kā divus pirkstus apčurāt, jaunu karti pasūtīt - tieši tāpat. Velosipēdista apliecību pat bez maksas atjauno (ja vien viņam vispār to vajag, brīnos, ka vadāja līdzi). Sarežģītāk būtu atjaunot skolēna e-talonu, kurš vajadzīgs skolā ēdnīcā, bet izrādījās, ka tas ir palicis somā, nevis makā. Es iedomājos, kā būtu bijis, ja es 13 gados (tātad... ē... 1991. gadā?) būtu bez maka palikusi. Kāda bankas karte - ja man būtu bijusi nauda, tad visa būtu skaidrā. Es netiktu atpakaļ mājās bez vilciena un autobusa biļetēm, un netiktu ne pie viena rada bez naudas sabiedriskajam transportam. Kādam pieaugušajam būtu jābrauc mani pestīt, ja vien es spētu par to paziņot (jo kāds tur mobilais). Kāds gan tur diagnostiskais darbs matemātikā (tolaik gan tādu arī nebija), ja es sēdētu kādā kāpņu telpā un noraudātos sarkana. Šito es iedomājos katru reizi, kad dzirdu kādu stāstām par vecajiem labajiem laikiem, kad dzīve bija tik saulaina un visi bija tik jauni.

12:51pm: Dilemmas, dilemmas
Iet pastaigāties ar suni vai turpināt mājas tīrīšanu? No vienas puses, spīd saule, D vitamīns un tā tālāk. No otras puses, guļamistabā ir bardaks jau VESELU GADU. Vai pastaiga būtu prokrastinēšana? Bet varbūt gadu vāktu bardaku tik un tā nav iespējams sakārtot vienā dienā, un es tikai zaudēšu saulaino laiku, šķirojot desmit gadus krājušos studiju pierakstus un šķirtas zeķes? Decisions, decisions.

9:50pm: Nost ar Krēslu
Neatceros, ka citus gadus būtu tik cītīgi pētījusi, cikos lec saule. Kopš ik rītu 6.55 jāizbrauc no mājas un jābrauc cauri mežiem un laukiem, tas pēkšņi ir kļuvis svarīgi. Līdz pat 23. februārim tai laikā vēl būs tumšs, tad būs dažas nedēļas - pašas bīstamākās, pašas biedējošākās - kad tai laikā būs krēsla, vāja redzamība un uz ceļa līdīs badīgas, apdullušas stirnas un citas radības. Visbeidzot, 11. martā es jau braukšu pa gaismu. Gaidīt gaidu gaismu.

1:26pm: Par tiem viļņiem
Dažreiz it kā esi ar cilvēku no viena lauciņa, satiecies vienās un tais pašās aprindās, jums ir līdzīga izglītība, līdzīga pieredze, līdzīgas intereses, un lielā daļā jautājumu pat domas sakrīt. Bet nepaiet ilgs laiks sarunā, kad saproti, ka nu nemaz neesat uz viena viļņa. Tie nepabeigtie teikumi, kurus savā kompānijā būtu pat neērti pabeigt, jo, nu - ļoti pašsaprotams būtu tas nobeigums, tam otram cilvēkam, izrādās, nav pašsaprotami. Viņš (viņa) pabeidz tavus iesāktos teikumus ar pilnīgi citu domu. Nevis pretēju, bet kaut ko pavisam nesaistītu ar to, ko tu esi domājis.
Vienā brīdī tu izmet frāzi "nu tu jau laikam nemaz nezini" vai "diez vai tev tā ir gadījies", un šī persona atbild "jā, nezinu gan" vai "jā, nav gan gadījies", un tev kā ar mietu pa pieri. Ne kopīgā profesija, ne līdzīgā pieredze un izglītība nemaina faktu, ka jūs nākat no dažādas vides, dažādas bērnības un, izrādās, atšķirīgas valodas vides.
Man šķiet, kad es biju maza, latviski bija pilnīgi normāli un dabiski atbildēt "jā, es negribu" vai "jā, man nevajag" uz apgalvojumiem "tu taču negribi" vai "tev nemaz nevajag". Nezinu, kā to pārbaudīt avotos. Varbūt man tikai bērnībā tā likās, ka "jā" ir apstiprinājums visam teikumam, bet "nē" - noliegums visam teikumam. Mūsdienās mēs to parasti saskaņojam ar mums adresētā teikuma izteicēju - ja tas ir noliegums, tad arī partikula būs noliedzoša. "Tu laikam neiesi." Ja uz šādu teikumu atbilde būtu "nē", vai jūs to drīzāk saprastu kā "nē, neiešu" vai "nē, iešu gan"?
Man ir sajūta, ka no tādām valodas niansēm arī rodas visa netveramā sajūta (vismaz manā gadījumā) par to, vai esam uz viena viļņa vai neesam.
Pirms dažiem mēnešiem paņēmu mašīnā vienu stopotāju, tik ārkārtīgi ne no mana viļņa, ka reāli palika bail, kāpēc es vispār viņu mašīnā ielaidu. Kaut kāds strādnieks, kurš kaut ko būvē mūsu apkaimē un braukā no Latvijas otra gala. No pilnīgi citas vides, ar citu leksiku, citu izpratni. Pārsistu degunu un zilu aci. Bet, iespējams, ja viņš runātu kā es, sajustu pat dvēseļu radniecību. Nodomātu - eh, cik foršs cilvēks, žēl tikai, ka tik tālu dzīvo, varētu ciemos uzaicināt, gaļu pacept. Nevis "augstā debess, ja es izdzīvošu šo braucienu, nekad mūžā vairs nebremzēšu pie tās autobusa pieturas".

7:05pm: Ratatoskas ritenis
Viena kliente šodien atgriezās. Vairākus gadus nebiju ar viņu strādājusi. Tagad vidēji smaga depresija, riebums pret sevi, pašnāvnieciskas domas. Iedevu savu numuru, teicu, lai zvana kaut nakts vidū. To es daru ļoti reti, tikai pie reāliem pašnāvības riskiem. Otrais tāds gadījums manā praksē.
Kopumā biju pārsteigta, kā izaugusi meitene, runā garos, sakarīgos teikumos, bet pilnīgi var redzēt, kā galvā zobrati ķeras pret biezu miglu, pret zirnekļu tīkliem. Lai cik gadus es strādātu šai jomā, skolā reti gadās redzēt tik uzskatāmu depresijas piemēru, kad kājas tikpat kā velk pa zemi, acis nespodras, nav enerģijas, miega traucējumi sejā lasāmi. CDI šķiet nepilnīgs instruments bērnu depresijas noteikšanai, bet cita man nav. Kaut nu viņa nāktu. Bet kārtējais tipiskais mana grābekļa gadījums, vēlme būt labajai mātei katram bērnam, kurš jūtas nemīlēts. Un viņā ir daudz kas no manis pusaudžu gados, tātad papildu kontrtransferences riski.
Tikmēr mani pašas bērni veiksmīgi izlokās no mātes gādības. Vecākajam nesekmīga atzīme par saliktiem pakārtotiem teikumiem, rīt vēl plašāks pārbaudes darbs, būtu jāsēž un jāpamācās, bet viņš pretojas, un man nav spēka pierunāt. Jaunākais mazliet čīkst par "jocīgu vēderu", un es klusībā ceru, ka sāksies caureja un man viņš nebūs rīt pirms septiņiem jāved uz vilcienu, lai viņš tiktu uz savu ģimnāziju Rīgā. 6.50 izbrauksim uz vilcienu, ja ceļi būs nošķūrēti, 7.38 būšu atpakaļ, tad vecākajam brokastis un uz skolu, ātri, ātri pabeigt tulkot doķeni par Huņņu Atilu, deviņos pie domes ēkas, lai brauktu uz vienu internātskolu, par kuru novada komisija saņem daudz sūdzību, ap diviem, cerams, atpakaļ no turienes, tad uz mājām tulkot, tad četros uz staciju pakaļ ģimnāzistam, tad atpakaļ mājās, tad divas sērijas iztulkot (droši vien vienu, un otra paliks uz piektdienas rītu - starp ģimnāzista vešanu un darbu bērnudārzā). Ā, un seminārs vēl jāsagatavo, jo piektdien jāstāsta par piesaisti. Un tūlīt pēc semināra pusčetros tikšanās skolā ar hiperaprūpējošu māti, textbook learned helplessness. Tad uz staciju pēc ģimnāzista, un tad jau pienāks piektdienas vakars, droši vien ar galvassāpēm un to debilo četrdesmitgadnieces sajūtu "is this all there is to life?"