Lāču pakalpojumi
Dažreiz cilvēks ļoti grib kaut ko labu izdarīt, iepriecināt, bet aizmirst to novest līdz galam, un labākajā gadījumā iznāk čiks, bet sliktākajā pat sliktāk. Artūrs ir aizrāvies ar vēdināšanas ideju. Viņa mašīna nesvīst ciet, bet mans nabaga vecais sietiņš svīst kā cūka (pareizāk sakot, kā vecs golfs, kāds man arī reiz bija un svīda kā cūka), tāpēc viņš ir sadomājis man darīt labu, ik pa laikam vēdinot manu mašīnu. Vakar viņam tas laikam iesvilies kaut kad vakarā, jo šorīt gāju vest ģimnāzistu uz staciju, skatos abas priekšdurvis vaļā līdz kājai. Apzagtajam ģimnāzistam pirmā ideja - zagļi, bet es pazīstu savu vīru, mana pirmā ideja - vīrs. Protams, tā arī bija. Baidījos, ka būs nosēdies akumulators, bet laikam jau sietiņam durvīs gaismas nespīd, akumulators lēca godam, toties sēdekļi izrādījās slapji. Izkāpām no mašīnas slapjām pakaļām, ģimnāzists sūdzējās, ka visu ceļu vilcienā vajadzēšot čurāt slapjo bikšu diskomforta dēļ, bet nu laikam jau aizbrauca normāli, katrā ziņā nekādas vaimanājošas vacapa ziņas neatnāca.
Bet es tagad mājās svārstos starp dažādām pasīvi agresīvām ievadfrāzēm, kas Artūram liktu just lielāku vai mazāku vainas apziņu.
"Nu, cikos tad tu tai manai mašīnai atvēri durvis?" (tiešs uzbrukums)
"A tu zini, ka naktī lija?" (iespēja vērot, kā zobrati griežas un sejā atplaukst atskārsmes šausmas)
"Mīļais, paldies tev, protams, bet vairs nekad, nekad bez manas ziņas necenties man palīdzēt." (šis mani var iegāzt, jo bieži es gribu, lai man palīdz bez manas ziņas)
"Nu kā tad tev tā sanāca ar tām mašīnas durvīm?" (gaužām mātišķi)
Galu galā aizsperšos uz darbu, varbūt viņu šorīt nemaz nesatikšu, un līdz vakaram viss aizmirsīsies. Jāatceras nopirkt biezienu.