Ratatoskas ritenis
Viena kliente šodien atgriezās. Vairākus gadus nebiju ar viņu strādājusi. Tagad vidēji smaga depresija, riebums pret sevi, pašnāvnieciskas domas. Iedevu savu numuru, teicu, lai zvana kaut nakts vidū. To es daru ļoti reti, tikai pie reāliem pašnāvības riskiem. Otrais tāds gadījums manā praksē.
Kopumā biju pārsteigta, kā izaugusi meitene, runā garos, sakarīgos teikumos, bet pilnīgi var redzēt, kā galvā zobrati ķeras pret biezu miglu, pret zirnekļu tīkliem. Lai cik gadus es strādātu šai jomā, skolā reti gadās redzēt tik uzskatāmu depresijas piemēru, kad kājas tikpat kā velk pa zemi, acis nespodras, nav enerģijas, miega traucējumi sejā lasāmi. CDI šķiet nepilnīgs instruments bērnu depresijas noteikšanai, bet cita man nav. Kaut nu viņa nāktu. Bet kārtējais tipiskais mana grābekļa gadījums, vēlme būt labajai mātei katram bērnam, kurš jūtas nemīlēts. Un viņā ir daudz kas no manis pusaudžu gados, tātad papildu kontrtransferences riski.
Tikmēr mani pašas bērni veiksmīgi izlokās no mātes gādības. Vecākajam nesekmīga atzīme par saliktiem pakārtotiem teikumiem, rīt vēl plašāks pārbaudes darbs, būtu jāsēž un jāpamācās, bet viņš pretojas, un man nav spēka pierunāt. Jaunākais mazliet čīkst par "jocīgu vēderu", un es klusībā ceru, ka sāksies caureja un man viņš nebūs rīt pirms septiņiem jāved uz vilcienu, lai viņš tiktu uz savu ģimnāziju Rīgā. 6.50 izbrauksim uz vilcienu, ja ceļi būs nošķūrēti, 7.38 būšu atpakaļ, tad vecākajam brokastis un uz skolu, ātri, ātri pabeigt tulkot doķeni par Huņņu Atilu, deviņos pie domes ēkas, lai brauktu uz vienu internātskolu, par kuru novada komisija saņem daudz sūdzību, ap diviem, cerams, atpakaļ no turienes, tad uz mājām tulkot, tad četros uz staciju pakaļ ģimnāzistam, tad atpakaļ mājās, tad divas sērijas iztulkot (droši vien vienu, un otra paliks uz piektdienas rītu - starp ģimnāzista vešanu un darbu bērnudārzā). Ā, un seminārs vēl jāsagatavo, jo piektdien jāstāsta par piesaisti. Un tūlīt pēc semināra pusčetros tikšanās skolā ar hiperaprūpējošu māti, textbook learned helplessness. Tad uz staciju pēc ģimnāzista, un tad jau pienāks piektdienas vakars, droši vien ar galvassāpēm un to debilo četrdesmitgadnieces sajūtu "is this all there is to life?"