es arī šodien ņēmu un aizbēgu no darbu lavīnas, jo nebēgot:
a) ļoti gribas kādu nošaut, bet es taču nemaz negribu gribēt kādu nošaut,
b) acis, smadzenes un pirksti vispār atsakās sadarboties.
aizbēgu līdz dārziņam.
tur mums tagad ir dobes x3 un labības druva kraučijs x kraučijs.
in: raibās pupas, dilles, spināti, rukola, burkāni, matiolas, timiāns, spinātzemenes, puķu tabaka.
out: kaifiņš un atgājiens.
tagad atkal sāk gribēties kādu nošaut,
drošvien gribēsies līdz pat rītam, līdz žilbinošai uzvarai.

dienas bizness:
dārza izstādi ķīpsalā apmeklējām ar ričukiem, atpakaļceļā jau ar kravas ričukiem. mana krava bija ļoti ērta - uz sarkanās grāmatas sējumu komplekta varēju ērti atbalstīt gan dibenu, gan somu. toties uz usnes bagāžnieka ~20 litri kakao čaumalu izskatījās ļoti efektīgi.
dienas atpūta:
dārziņā atklājām hotdogu sezonu, draudziņš tagad ir druvvaldis sējējs, es savukārt iemēģināju roku friziermākslā - izķemmēju zilos pulkstenīšus no pēdējām pērnajām lapām. mums būs arī jauni kaimiņi. ja vēl kāds dārziņgribētājs atrastos, viss mūsu stūris būtu kruta apdzīvots.
dienas uhtibļa1:
lucavsalas dārziņos kursē zirgs ar pajūgu. (pikaso reportē ar pierādījumiem.)
dienas uhtibļa2:
ar 100. minūtē (!) iesistām divām pendelēm (!) liverpūles arsenāla spēle beidzās 1:1. eju meklēt nomierinošas tējiņas.

kādā karstā vasarā tapusi filma par rīgas mazdārziņiem:
http://www.youtube.com/watch?v=drs0LflZmKU

iz mazdārziņu hronikām:
pēc orku piromānu viesošanās dārziņā vasaras sākumā visa pārējā vasara pagāja ļoti mierīgi. bet kā rudens iet uz beigām, tā dārziņos atkal orki plosās. mūsu ābeļdārziņam komplektā līdzi nāca zemē ierakta truba ar bedrītēm abos galos, varētu būt improvizētas kūpinātavas sastāvdaļa. šodien tās vietā atradām tranšeju. no kuras torčīja apcirstas ābeles saknes.
savākuši arī pilnīgi visus kaudzītē savāktos metāllūžņus, nu dies ar tiem metāllūžņiem, pašiem nebija sanācis izvest, bet tā tranšeja ta jārok ciet. šajā sakarā, džim, kā klājas lāpstai?
un tajā pleķī pavasarī nebūs zilo sniegpulksteņu klājiens. kaut tiem orkiem caureja piemestos, tāda uz 2 nedēļām. apbrīnojami, ka 50 santīmu dēļ cilvēki ir gatavi uz tādu darbu, tur tomēr bij kārtīgi jāparok, lai pie tās trubas tiktu. ne viņa liela, ne gara, turklāt norūsējusi galīgi. un tie lūžņi arī, izrūsējuši atkritumi, nekas vairāk. varbūt arī kādi 50 santīmi par to kaudzīti sanāca.
interesanti, vai tas varētu būt saistīts ar to, ka nupat ir brutāli izlaupīti torņakalna mazdārziņi? kuros kaut kad sākšoties būvdarbi, bet ne nu viņi sākas, ne nu kā, plus vēl daļu dārziņu, līdz kuriem tie būvdarbi nemaz tūliņ neaizsniegtos, solīja neaiztikt vēl 2 gadus. bet vienā brīdī dārziņos vienkārši ievaļīja lūteri, ķērās pie sētu un siltumnīcu nojaukšanas, un ne jau būvdarbu strādnieki tie bija. visu izbradāja un piesmēja.
reku, ja vēl nelasījāt, skumjš lasāmgabals par torņakalnu:
http://balticfeatures.wordpress.com/2010/10/26/requiem-for-an-allotment/

on the bright side - mājas palodžpuķu frontē ir parādījusies la resistance rūdim. kad es iegādāju ķengurķepu, rūdis sistemātiski nograuza tai pilnīgi visus ziedus un arī daļu lapu. tagad, aptuveni pēc gada dzīvā miroņa statusā, ķengurķepai ir jauns zieds. kaut nu rūdis nepamanītu.

aizviņdien to laiku, kuru varēju pavadīt, skatoties, kā liverpūle mājās spektakulāri pagrūž blekpūlai (a mēs pie visa jau esam pieraduši, ja), ļoti prātīgi veltīju pirmsziemas darbiem dārziņā. rezultātā mājās visus tos traukus, kuros vasarā auga baziliks, tagad aizņem dārzā sašķītie zemeņu bēbīši. tāpat kā pavasarī necēlās roka zemenes griezt riņķī kopā ar velēnu un purināt ārā, arī tagad necēlās roka apraustītās stīgas lidināt kompostā, a sastīgojušas aiz labas dzīves vagās viņas bija pamatīgi. interesanti, kā mežonīgas zemenes jūtas iekštelpās.
indōru gārdeningā vēl tāds jaunums, ka zied nezināmais lillā augs, kuru mēs ar usni paņēmām pa zariņam mājas svētībā no tā milzīgā augu kvantuma, kuru atveda garais rižais fotogrāfs un iemainīja pret vienu mazu mušmirīti. garāmejošs nepārbaudīts avots to nosauca par kakao koku, bet ne nu tur koka, ne pagaidām arī kakao. varbūt kādam ir dati?
( izskatās šādi: )
nu a ja vēl mazliet par futeni, tad tajā spēlē ar belokoņu blekpūlu lapočka torress satraumēts notinās no laukuma jau pēc 10 min, kas nozīmē, ka tagad tai spānijas spēlē ar leišiem nebūs ne šavi, ne torresa. labi, ka spēle notiek spānijā, ne lietuvā, citādi vēl mēs izdomātu aizbraukt paskatīties un būtu nepatīkami pārsteigti.

( gabaliņš ražas )

tēmā par mazdārziņu varu pastāstīt, kādu darvas karoti atradu pastkastē - rēķinu par nekustamā īpašuma nodokli. prikiņķe, nodoklis par nekustamo īpašumu, kurš nemaz nav mans īpašums (es jau gribētu gan), turklāt 4x lielāks par nomas maksu.
jā, es vispirms par to čortojos cibā un tikai rīt zvanīšu hedkvorteriem apjautāties, vai tiešām viņi tur kaut ko nav sajaukuši. bet interesanti, kāpēc par īrētu dzīvokli, kurš pieder kādam citam, man nav jāmaksā nodoklis, bet par īrētu dārziņu, kurš pieder kādam citam, ir gan? vai arī ja es īrētu dzīvokli pa taisno no pašvaldības, man par to būtu jāmaksā nekustamā īpašuma nodoklis? vai tas nav tāds nodoklis, kuru, kā varētu noprast pēc nosaukuma, maksā par to, kas tev ir īpašumā?

par āboliem runājot,
(skat freidlisti)
mums dārzā ābeles neko lāga neražo, viņām tāpat grūti, pusnokaltušām,
un šogad jau laikam arī nav ābolu gads,
bet drusku kaut kas tur augšējos zaros ir gan.
to vēl zaļu vējš nopurina un zeme sapūdē.
bet vakar iebraucām dārzā savākt drusku malkas, jo kamīnsezona ir atklāta,
a tur uz takas guļ tikko nokritis pilnīgi gatavs, liels, miltains un salds baltais dzidrais.

bērnībā laukos mums pagalma vidū bija pati galvenā ābele, baltā dzidrā,
un vienvasar, pilnīgā neābolu gadā, tajā aizmetās viens pats ābols.
kad bija pavisam gatavs, mēs to noplūcām un sadalījām uz visu lielo saimi.
katram pa īpaši vērtīgai miltainai un saldai šķēlītei.

vakardienas ābols garšoja tāpat.

sestdienas pēcpusdienā/pievakarē velkomēti ciemā pie mums uz dārziņu. programmā desas, vīns, dokumentālais kino (inversais) un minimums civilizācijas.

dārziņš laikam nekad nebij piedzīvojis tik daudz viesu vienlaicīgi kā vakar par godu survivalkita vācu ārtistam, kurš jau nedēļu torņakalna dārziņos taisa ziedes un krēmus, un vakar ar greznu svītu bij ieradies saviesīgā pieredzes apmaiņā lucavsalā. ciemkukulī atnesa gārsu pīrāgu, ļoti garšīgs, jādabū recepte, jo tās mantas mums dārziņā netrūkst. tāpat arī jādabū recepte pretodu smērei, ko viņš taisa no tā, kas dārziņos aug. un ja viņam izdosies uztaisīt matiolu krēmu, es būšu stāvus laimīgs. tad man varbūt pat nevajadzēs ekstrahēt maijpuķīnu no maijpuķītēm, jo matiolas tām iekabina ka nemetas.

oi, vēl par gārsu - vācijas mazdārziņos gārsa ir aizliegta. prikiņķe, aizliegta. nu tā, ka ja kaimiņš nostučī, ka redzējis tavā dārziņā gārsu, un nostučīs jau ar, jo tā ir briesmīgi bīstama nezāle, kas apdraud visus kaimiņu dārziņus, tad hanuriki, dārziņa tev vairs nav, jo tu esi bīstams un noziedzīgs tips, kuram dārziņu uzticēt nevar.

mietpilsoņu brīvdienas:
vakar mēs bijām varens dārziņkopēju pārītis - es izravēju dobi tā, ka tagad tā var droši ņemt pirmās vietas priekšzīmīgāko dobju konkursos, draudziņš nokopa sausos zarus vēl vienai ābelei.
šodien mēs bijām varens atpūtnieku pārītis pļāžā, kur jūra kā ledusskapis - es lasīju amberas hronikas, draudziņš - fear and loathing in las vegas.
ļoti labas mietpilsoņu brīvdienas, ka es jums saku.

vakariņas dārzā var pagatavot šādas:

vai kā šovakar - vienkārši pilnām saujām šķīt jāņogas.
zied pirmās matiolas un dara mani ļoti, ļoti laimīgu.

kas ir tik kruts tajā, ka ir dārziņš tuvu mājām?
tā vietā, lai mājās taisītu vakariņas, var doties uz dārzu cept kartupeļus un desas ugunskurā.
un nevis šādā tādā ugunskurā, bet ābeļmalkas.

drošvien visu vasaru šitā būs, jo mums tur ir daaafiga ābeļu, kam puse zaru nokaltuši.

savukārt plantatoru ziņās šovakar speciālizlaidums:
mūsu dārziņā šodien viesojās džeki, kas filmē doķeni par mazdārziņiem.
off the record mēs ar draudziņu apēdām katrs pa (gandrīz pavisam gatavai) zemenei no savas dobes! plantatori win, orki fail!

lai jūs nedomātu, ka dzīve ir viena liela spoža salda avene šķīvītī ar zelta maliņu, studijā plantatoru ziņas. kopējo statistiku ir pabojājuši kaut kādi orki, kuri mūsu ābeļdārzā ir rīkojuši uguns rituālu ar tādu flammi, ka pamanījušies apsvilināt paparžcerus un ābeļzarus un gandrīz pavisam nosvilināt ērkšķogkrūmu. pilnam komplektam vēl iekāpuši pikaso dobē un no mūsējās liberējuši vienīgo sarkano zemeni.
zato mēs aiznaglojām būdai logus (2 down, 1 to go) un apstādījām ar pupām. orkiem rokas nopūs un krāni nestāvēs arī bez mūsu līdzdalības.

plantatora piezīmju blociņš for future reference:
šodien izstādīju ārā vienu izmēģinājuma baziliku. kuldīgas dārziņā pilnīgi katru gadu nosala, izstādot ārā pirms jāņiem. šis ir stiprs un ražens stāds, paskatīsimies, kā viņam tur skarbajā pasaulē ies.

šodien mēs rakām bedrītes un tad atkal rakām tās ciet. jo likteņa aronijai ir labpaticis mūsu dārziņā izkaisīt randomus zemeņstādus, kurus sirdsapziņa neļāva izbradāt un neļāva arī atstāt velēnā un izkratīt kopā ar skudrām. tā nu viss mans uzstādījums "zemenes jau nu te audzēt nevarēs, saprotiet paši" ir beidzies ikurāt divās mazās zemeņu vadziņās. bet štrunts par ogu izdzīvošanas prognozi, kas ir tuvu nullei, arī stādu izdzīvošanas prognoze ir stipri līdzīga, jo kur prāts pārstādīt ziedošas zemenes.
on other news, dārza čilauta daļā daža laba paparde ir jau neliela pieauguša cilvēka augumā.
and now for someting completely different, vakar mājās iesēju rukolu. šodien jau dīgst. mutants kaut kāds.

achtung, uwaga, pozor!

tur, kur mums un pikaso tagad ir dārziņi (WĪ!), blakus ir vēl divi pamesti. nāciet kaimiņos, taisīsim rajonu!

pikaso jau rāda lucavsalas bildes un stāsta par iesniegto iesniegumu.
ko es varu piebilst? varu bildes parādīt arī. jo beidzot man tādas ir - es tik ļoti nenēsāju līdzi kameru vairs vispār, ka no iepriekšējām ekspotīcijām nav nevienas pašas bildes.
( te dažas no saulainas pirmdienas lucavsalā )