čota neviens neraksta koncertapskatu. nutadtā.

satelīti - izrādās, kad bračkas atkal kopā, viņi spēlē tieši to pašu huiņu, ko pirms 10 gadiem. paši to sauc par savu izkopto stilu. žildi senioru solo turpinu cienīt kā vienmēr, bet satelīti būtu labāk palikuši vēsturē un gaišās atmiņās.
zig zag - lielos vilcienos arī huiņa, tikai vēl 10 gadus izturētāka. cik lieliski juris individuāli iekvēlināja pusaudžu publiku atvērtajā pasākumā baldonē, tik nekustīgus pilnā sastāvā atstāja t.s. nobriedušos fanus.

skaņa aulā neizbēgami šausmīga, bet ar to var cīnīties, nostājoties pie paša steidža un dzirdot tikai kombjus un monitorus. varbūt mans personīgais viedoklis par divu pirmo grupu uzstāšanos būtu par kripatiņu labāks, ja nebūtu klausījusies tās no zāles aizmugures un/vai sienas otras puses.

wedding present. kolektīvas pieredzes konteksts un bērnības atmiņas. ir jau mazliet savādi tādā latvijas universitātē skatīties un klausīties uz the boy gedge (c) pīlijs, kurš pirms gadiem nu jau padsmit definēja manu muzikālo pasauli kā viens no trim jau kaut kur minētiem vaļiem. laika mašīna uz goda. acis ciet un ausis vaļā un pārdomāt dzīvi.

visvairāk mani izbrīnīja, ka uz koncertu nebija ieradies neviens no mūsu diviem lokālajiem gedžiem. ne martcore, ne kosmonavtovich. tautas nicinājums mūžu mūžos viņiem par to. atrunas netiek pieņemtas.

ievērojami asākas sajūtas nāca pēc tam, kad devāmies putenī un mežvidus rallija trasē pa kalniem un lejām pārbaudīt, ko spēj nisans entreils ikstreils. kviekšana sajūsmā beidzās ar simbolisko dziesmu no cars go un providences atgādinājumu - nebrauc tālāk, nekā esi gatavs kātot atpakaļ. tehniskās detaļas pie starro, bildes man uz filmiņas. kāda viena varētu būt sanākusi itin laba. varbūt pat no epizodes 'kā nenošļūkt sāniski no smilšu kalniņa (pun intended) un neapvelties uz jumta', kurā laipni izpalīdzēja koks, pret kuru varēja ērti atstutēties.

starp citu, mēs tā arī nenoskaidrojām, kas ir tās trases galā..