vakar beidzot pamodos bez paģirām un biju cieši apņēmusies žigli un kulturāli apskatīt koncertu ziemā, nu kas tad tur ir, deviņos milicija, desmitos manta, vienpadsmitos baloži, nekas tas nav, vai ne, faktiski pusnaktī jau pa migām, un nekādas uzdzīves.
tā vietā mums uzglūnēja kodolziema, nenotikušas ballītes sakarā bija jāskrien pēc pilnas somas vīna, un labi ka tā, jo bez pilnas somas vīna ieliešanas vēderā līdz mājām aizmīties būtu pilnīgi neiespējami, un bez pitstopa pusceļā, tb teātrbārā arī laikam būtu neiespējami, un bez draudzīgi aizdotas vindstopera jakas arī būtu ne pārāk, nu un pusceļā uz pusceļu uzrāvāmies uz pilnu automobili ar latviešu urlām, kuri leca laukā un nāca kauties, bet viss beidzās laimīgi, nu labi, urlas varbūt nepalika baigi laimīgi, bet nevarētu teikt, ka tas man stipri rūp, un galu galā ar visu kodolziemu dvēsele vilka (vai vilka dvēsele?) piesēst krastmalā, kur rāda

šitādu rītausmu