par to aizguvumu threadu pie dienasgrāmatčega:
es jums nestāstīju, man te nesen kalnciema ielas tirdziņā piepisās (nu tiešām burtiski piepisās) viena kundzīte, kas izskatījās pēc jau pirms 50 gadiem pensionētas latviešu valodas skolotājas.
ballīte sākās ar to, ka lielas alvejas sakarā es viņai rakstīju savu vārdu un telefona numuru uz mūsu kartiņas (paldiesdievam, viņa nav man zvanījusi, drošvien ciparus nespēja salasīt), rakstīju es pietupienā šūpojoties, un kundzīte bija šokā par to, ka u burts manā vārdā ir nepiedodami līdzīgs v burtam. tas taču ir nepiedodams noziegums pret latviešu valodas tīrību. nu un muca sāka ripot.
vai es esmu mācījusies glītrakstīšanu? ak esmu gan? bet viņa glītrakstīšanu ir mācījusies trīsdesmit astotajā, un neviena vēlāka glītrakstīšana tai i līdzās nestāv. un mūsdienās latviešu valoda ir neiedomājami piedrazota. pat smejas cilvēki neglīti, un viņa jau nu zina, ko runā, viņa staigā pa ielām un klausās, kā viņi runā un smejas un runā un smejas. klausās un cieš.
starp citu, mēs vismaz varējām vienoties par to, ka gandrīz visi vārdi mūsu valodā ir aizguvumi. tas gan netraucē ciest.
kas vēl interesants? godmanis esot ieviesis teikumu sākšanu ar bet, un senlatviešu valodu jau mūsdienās neviens nav dzirdējis, tāpēc mums, tumsoņām, var piedot. senlatviešu valodā esot runājuši vēl pirms simt gadiem. es vēl pārjautāju, vai tūkstoš deviņsimt vienpadsmitajā gadā bija senlatvija un senlatvieši, saņēmu līdz sirds dziļumiem sašutušu jā.

un ko es ar to visu gribēju teikt? ka mēs visi ietekmējamies viens no otra, mūsu valodā ir pilns ar aizguvumiem no citiem, un citiem ir pilns ar aizguvumiem no mums. un kas no tā?