Nez, nez.

Es ar saviem kaut kādi fiziski apdalītajiem paziņām un radagabaliem runāju pavisam normāli, īpaši neiespringstot uz to, sak, ka tik kaut ko tādu nepateiktu. Viņi taču ir tieši tādi paši cilvēki kā visi pārējie, tikai ar nelielām īpatnībām, kas drusciņ pārmaina viņu dzīvi. Ja viņi tam pielāgojas, viņi var dzīvot tikpat labi kā viņu "veselie" paziņas -- tikai mazliet citādāk.

Skaidra lieta, ja jāpalīdz kādam uzkāpt pa trepēm vai jāpaskaidro, ko pa televizoru rāda -- nekādu problēmu. Bet visādi citādi es pret viņiem izturos tieši tāpat kā pret jebkuŗu citu cilvēku -- un līdz šim nekad neesmu dzirdējis tādus pārmetumus kā "Jā, jā, tu te stāsti, kā tu vakar biji pastaigāties, bet ne visi var pastaigāt!!"

(Reply to this) (Parent) (Thread)

es vairāk biju domājusi to, cik daudz valoda atsaucas uz vizuālo, un ka ar to vajadzētu uzmanīgi. īpaši tāpēc, ka, ja man gadītos sarunāties ar aklu cilvēku, tas būtu nepazīstams akls cilvēks.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labi, man neviens radagabals nekad nav bijis akls kopš dzimšanas, bet daži uz vecumu palika. Viņiem, protams, gana labi atminējās, kā bija dzīvot redzīgam, un tāpēc arī paši stipri daudz atsaucās uz vizuālo.

Bet man viens radagabals ir vājdzirdīgs kopš dzimšanas. No sākuma visi radinieki vaimanāja -- vai, vai, vai, šitā apdalīts, ko nu tagad. Bet nē, puika izaudzis pavisam apķērīgs, un neviens vairs nevaimanā -- visiem skaidrs, ka nekā tāda tur nav. Turklāt viņš tīri labi saprot, ka citi cilvēki dzird lietas, kuŗas viņš nedzird. Un, ziniet, nepārdzīvo -- viņš ir iemācījies dzīvot vājdzirdīgs dzirdīgu cilvēku pasaulē.

Tāpēc atļaušos pieņemt, ka stipri līdzīgi varētu būt ar aklajiem -- neba nu viņi nebūs pamanījuši, ka citi cilvēki runā stipri daudz atsaucas uz lietām, par kuŗām viņiem nav tiešas pieredzes. Un, visticamāk, arī iemācījušies dzīvot redzīgu cilvēku pasaulē.

(Reply to this) (Parent)