Labi, man neviens radagabals nekad nav bijis akls kopš dzimšanas, bet daži uz vecumu palika. Viņiem, protams, gana labi atminējās, kā bija dzīvot redzīgam, un tāpēc arī paši stipri daudz atsaucās uz vizuālo.

Bet man viens radagabals ir vājdzirdīgs kopš dzimšanas. No sākuma visi radinieki vaimanāja -- vai, vai, vai, šitā apdalīts, ko nu tagad. Bet nē, puika izaudzis pavisam apķērīgs, un neviens vairs nevaimanā -- visiem skaidrs, ka nekā tāda tur nav. Turklāt viņš tīri labi saprot, ka citi cilvēki dzird lietas, kuŗas viņš nedzird. Un, ziniet, nepārdzīvo -- viņš ir iemācījies dzīvot vājdzirdīgs dzirdīgu cilvēku pasaulē.

Tāpēc atļaušos pieņemt, ka stipri līdzīgi varētu būt ar aklajiem -- neba nu viņi nebūs pamanījuši, ka citi cilvēki runā stipri daudz atsaucas uz lietām, par kuŗām viņiem nav tiešas pieredzes. Un, visticamāk, arī iemācījušies dzīvot redzīgu cilvēku pasaulē.

(Reply to this) (Parent)