Par Cibu
Par Cibu

Esmu pietiekoši ilgu laiku dzīvojies pa šo jautro interneta portāliņu, kuru tautā dēvē vienkārši par Cibu, lai varētu atļauties paust arī kādu savu novērojumu par šo miniatūro sab-bas modeli.



Cibiņam, t.i. pieņemtais apzīmējums, ko iegūst katrs indivīds piereģistrējot savu virtuālo dienasgrāmatu, sākuma doma ir izlikt savas tābrīža pārdomas, sajūtas, emocijas un piedzīvojumu atreferējumus uz “ekrāna papīra”. Gluži kā parastā dienasgrāmatā, ko cilvēks var ierakstīt kladītē un glabāt zem gultas matrača. Atšķirībā no kladītes, kuru var glabāt zem flīģeļa vāka vai zem parketa dēlīšiem, virtuālo dienasgrāmatu var izlasīt arī citi indivīdi un ar to jārēķinās katram, kurš izšķiras par šādas dienasgrāmatas ieviešanu. Ja žurnālis ( dienasgrāmata) būtu vien vienvirziena ienformācijas plūsma, tas ilgāk spētu saglabāt savu dienasgrāmatas statusu un privacy fīlingu, bet, par cik ir pieejama atgriezeniskā saite caur komentāriem un citu cibiņu pukstiem (puksts – dienasgrāmatas ieraksts), dienasgrāmata pārtop par sakaru līdzekli. Novērtējis atgriezeniskās saites un līdzdalības sajūtas patīkamo efektu, cibiņš lēnām sāk pieradināties pie iespējas komunicēties, tajā pašā laikā turpinādams iegalvot sev, ka raksta dienasgrāmatu, jo atgriezeniskā saite nāk no citiem cibiņiem, kuri iesākumā nav nekas vairāk kā nikneims ar bildīti. Ilgāk “rakstot dienasgrāmatu” un lasot arī citu cibiņu skribelējumus indivīds sāk atlasīt cibiņus kuru raksti ir viņam saistoši, pagaidām tikai bezpersoniskā, informatīvā līmenī un pievieno tos pie frendiem (opcija- iespēja izveidot listi ar svešām dienasgrāmatām, kuras satur konkrētajam lasītājam interesantu materiālu)

Tik tālu aprakstīto situāciju var salīdzināt ar piemēriem no dzīves. Izveidojot savu dienasgrāmatu, cilvēks, kā nobijies, četrpadsmitgadīgs puisītis stiepj savu trīcošo rociņu, lai ievilktu pirmo reibinošo marihuānas dūmu. Pat manai omītei ir skaidrs, ka viens marihuānas dūms neizraisa atkarību, bet ir pietiekošs stimuls, lai marihuānas ievilkšanu atkārtotu vēlkādreiz. Protams marihuāna tiek ievilkta atkārtoti un izveidota frendliste. (sk. skaidrojumu “frendi” augstāk).

Pēc ilgāk pavadīta laika Cibā, indivīdam ir radies kāds nebūt priekšstats par cilvēkiem kuri raksta dienasgrāmatas un ir iekļauti viņa frendlistē. Iespaidu par pārējiem indivīds veido no subjektīviem apsvērumiem, nereti izraujot kādu nebūt citātu no citas dienasgrāmatas konteksta. Pastiprinoties komunikācijai ar citiem cibiņiem, kuri joprojām ir bezpersoniski tēli ar subjektīvu priekšstatu par tiem, cibiņš sāk izjust simpātijas pret vieniem vai negācijas pret citiem. Kamēr šī komunikācija ir pietiekoši vāja, un indivīds nav pietiekoši “ieaudzis” Cibā viņa simpātijas vai antipātijas pret citiem nav izteiktas un netraucē Cibiņam ticēt, ka viņš raksta tikai dienasgrāmatu.

Rodas jautājums, ja cilvēks izšķiras “rakstīt dienasgrāmatu” rēķinoties ar to, ka viņa rakstītais tiks analizēts un uz to sekos adekvāta atbilde, kas kalpos kā pamats diskusijai vai dialogam, tad kāpēc nereti šajā dienasgrāmatā tiek iztirzāti diezgan personīgi un intīmi jautājumi? Tas vedina uz domām, ka reālajā pasaulē, kur cilvēki sarunājas ar skaņas un žestu palīdzību indivīds nav drošs stāties tiešā konfrontācijā ar savu sarunubiedru, vai vienkārši bīstās uzticēt savas pārdomas reālam cilvēkam. Šajā mirklī, to jau var novienkāršot līdz kompleksiem, jo lietotājvārds un lietotāja bildīte kura piedalās diskusijā ar konkrēto indivīdu tomēr neuzliek tik lielu atbildību kā reāls cilvēks. Tajā pašā laikā, indivīds sevi baro ar apgalvojumiem, ka aiz lietotājvārda un bildītes atrodas reāls cilvēks, kuram viņš ir uzdrošinājies izteikties.

Atgriežoties pie cibiņa “izaugsmes”, kur pēdējais apskatītais jautājums bija simpātiju un antipātiju rašanās, un to turpinot, jāsaka , ka ar laiku sajūtu klāstā sāk parādīties ne tikai padiļinātas simpātijas vai antipātijas, bet riebums, nepatika, greizsirdība, naids, draudzība vai dievs pasarg iemīlēšanās. Es pieļauju, ka cilvēks, kurš ikdienā cieš no komunikācijas un uzmanības trūkuma, dzīvojot savā noslēgtajā iedomu pasaulē, no dienasgrāmatas ierakstiem var uzburt rakstītāja tēlu, un iemīlēties tajā.
Šie jau ir rādītāji, kuri no dienasgrāmatas izaugušo forumu sāk pārvērst par sabiedrību. Kur sab-bas loceklis ir katrs brīvprātīgais dienasgrāmatas uzturētājs. Kā katra sab-ba, arī šī noslāņojas, parādās līderi, grupas, šķiru cīņas. Runājot par šķiru ciņām spilgts piemērs bija nepilgadīgo izkaušana 2003 gada aprīļa sākumā.

Tātad, mēs nerakstam dienasgrāmatas, ielāgojiet to, nu jau labu laiku vairs nerakstam, mēs uzturamies sab-bā, kur tās locekļi ir mūsu rakstītie teksti, lietotājvārdi un bildītes. Šos tekstus saceram mēs paši, un ne jau vairs priekš tam, lai pēc trijiem gadiem palasītu un atcerētos kādu notikumu, bet gan, lai teksti prezentētu sevi un reizē to autoru. Stiprinam savas pozīcijas sab-bā.
Šeit ir nevietā runas par cilvēku kurš raksta dienasgrāmatu, šeit ir augstāk aprakstīti indivīdi, kuri nevēlēdamies dzīvot reālajā pasaulē veido savu, mazo pasaulīti.

Četrpadsmitgadīgais puisītis, kurš savulaik ievilka reibinošo marihuānas dūmu ir kļuvis par mirstošu, no heroīna atkarīgu narkomānu. Viņš nelieto narkotikas lai kļūtu forši, viņš lieto narkotikas, lai nebūtu sūdīg