Par radariem
Es jau te tiku izteicies, ka tā fotoradaru būšana, esot iesaistītām privātām interesēm, man diezin ko nepatīk. Cerībā kaitēt, es braucu ļoti prātīgi, nu tik prātīgi, ka nevienas bildes man uz pastu atsūtītas vēl nav. Paldies programmai WAZE un „midžinātājiem”. Esmu gājis pat vēl tālāk, pie radara no jau sagatavotajiem ~45-50 km/h strauji nobremzēju uz kādiem 30 km/h, cerībā, ka kāds man iepirdīs pakaļā. Tad mēs zvanīsim tautas balsij, jo es atzīšos, ka esmu bremzējis varbūt lieki, bet esmu tik trūcīgs, tik satraucies un tik nedrošs par savu spidometra rādītāju, ka drošs paliek nedrošs, vēl nedaudz pa bremžiem bija jāuzspiež, lai tik nav tie nolāpītie 53 km/h.

Inspirējoties no Zolitūdes ielas gadījuma ir plānots izdarīt ko līdzīgu uz Vaivaru prospekta, kur izskatās zāle ar pagalam nomīdīta. Vēl es ceru, ka man pamatīgi sados pa muti, nu tā lai zupa tek. Tas protams tiktu iemūžināts papildus kamerā.

Kas mani uztrauc. Kāpēc vēl nav ieviesti stacionārie radari kā bija prasīts līgumā? Kas cietīs zaudējumus, ja šī epopeja izgāzīsies? Uzskatu, ka radaru kompānijas bosikiem, nu tiem, kas Vitiron, būtu jāatbild par savu biznesu ar privāto mantu, nevis līguma laušanas gadījumā šī lieta jāuzveļ uz nodokļu maksātāju pleciem. Manuprāt, šī uzparikte ir pietiekoši skaļa, lai nebūtu iespējams izdevīgi aizklapēt biznesiņu bez visādiem KNĀBIEM, VK un sazin kā vēl. Ja rezultātā šeftmaņus un atbildīgos ierēdņus atradīs pakārušos kūtsaugšā vai nemākulīgi pielietojot dienesta ieroci , varēsim uzskatīt, ka dzīvots nav velti un taisnība ir uzvarējusi.

Nē, man neskauž, un es neesmu pret „šeftēm”, bet man vienkārši „žaba dušit”, apzinoties, ka fiksēta pārkāpuma gadījumā no mana desmitnieka septiņi tiks kaut kur, bet ne asfaltam, savukārt trīs – biznesmenīšiem.