Par to vai 20 litri degvielas ir 20, 25 vai pat astoņpadsmit
Visu pagājušovasaru varējāt sekot netīrumu genocīdam manā blogā. Kā ķērām aizsargājamos, tos kas slēpjās, bet figurē algu sarakstos un tos, kuri pamanās nosnausties diendusu ķerrā, kamēr priekšnieks prom. Tas viss protams bija asiņaini, emocionāli un mazie fašisti tika izslavēti tālu aiz mūsu teritorijas robežām.
Kā izrādās, tā bija tikai aisberga redzamā daļa. Nu uzkrītošās smirdības tā kā tikām vaļā, bet izrādās ēnas pusē mīt vēl visādi mošķi. Prusaks piemēram. Prusaks ir krāna operators un stūrē fūri. Vēl viņš vāc dzelzīšus, lai tos reizi gadā nodotu un uzdzīvotu. Viņa boksi izskatās pēc tāda metallūžņu pieņemšanas punkta, kur pustumsā no drātīšu un skrūvīšu kaudzes spīd tikai Prusaka acis. Mums tā netīrība noriebās un Prusakam tika uzdots izvākt visu pa tīro, lai paliktu rikai remontam nepieciešamie instrumenti un vairs nekāda baraholka. Tas bija kā mātei atņemt bērnu un Prusaks pēc tam nedēļu sēroja. Notiekot lielajiem tīrīšanas darbiem pamanījām kannas. Nu tās dzelzenes uz 20 l. Tukšas gan. Jautāts nahuj šeit ir kaut kas tāds, Prusons tikai valbīja acis un kaut ko bubināja.

Pēc ceļazīmēm sanāk, ka mūsu kravinieks rij 26! litri uz simts kilometriem. Divdesmit seši nahuj, nu ja rij, tad rij, tāmēju transportu pēc šādas matemātikas un āmen. Bet tās kannas mums joprojām nedeva mieru. Spīdzinājām Prusaku, grillējām un bakstījām, bet Prusaks gluži kā vjetkongietis nepadevās un zvērēja pie visiem svētajiem un mātes dzīvības, ka lai nu ko, bet soļarku viņš nezogot. Bet nahuj kannas?

Tikko saņēmu īsziņu no brāļa. No rīta piegāza mašīnu līdz atsitienam. Pilnu bāku. Tagad brauc uz Lietuvu, brālis sēž kabīnē un spīdzina Prusaku. Nobraukuši simts, rovno simts kilometrus piestāj benzīntankā un lej līdz "atsitienam".


19 LITRI! Gadā vidēji 40 000 km, ~5litri uz 100 km. Trīs gadus... Ko mums ar viņu darīt?