Par dižmanību
Kā reiz teica indiāņu virsaitis, filmā ko rādīja manā bērnībā:” Мы принимаем бой!”.

Ir dažādu veidu plūkšanās – uz ielas, Cibā, ar konkurentiem, piegādātājiem un visbeidzot ar zlobnijiem nemaksātājiem.

Ja man būtu apmaksāti visi rēķini un nebūtu lauztas ribas, atļautos teikt, ka ar plūkšanos visās frontēs man iet visnotaļ labi. Ribas sadzīs un jūtu, ka dzīst labāk tieši tajos brīžos, kad gremdējos atmiņās par to, kā es to nelaimīgo nelgu smērēju ar seju trotuāra apmalē. Tas viss ir dzīves sīkumi un noderīgi kā sīks atsvaidzinājums ikdienas rutīnai.

Krietni kaitīgāki par adrenalīna izlādēm ir zlobnie nemaksātāji. Un nevis tur šādi tādi, bet liekas, ka tādi, kuriem nemaksāt rēķinu ir biznesa plāna sastāvdaļa. Esmu ievērojis tādu interesantu likumsakarību, jo tālāk no Rīgas, jo godprātīgāks maksātājs. Paradokss, teorētiski tam mazajam uzņēmējiņam kaut kur Saldū vai Madonā nesamaksāt man rēķinu nozīmētu pamatīgi uzvārīties attiecībā pret savu apgrozījumu. Bet viņš maksā, avansu, priekšapmaksu, pēcapmaksu un pat netielējās pie pieņemšanas nodošanas akta. „Patīkams cilvēks”, tā es raksturotu šos Ventspils vai Cēsu būvuzņēmējus.

Un tad nāk galvaspilsētas „budži”, kuru attieksme ir – mēs te miljonus grozam, a tu te atļaujies mani traucēt ar savu sūda rēķinu. Tas ir jau kaut kādu mēnesi pēc apmaksas termiņa beigām. Tip – pazūdi netīrum, tā pat tu man neko nepadarīsi. Es saprotu, ka strādājot pie Latvijas gadsimta celtnēm un turot daļu likumdevēj varas savos algu sarakstos var atļauties šādi uzvesties, jo nevienam taču nevar ienākt prātā, ka mazais ir psihs ar norautu jumtu. Ķip, nu ko tu padarīsi, uz kredītreformu iesi, sūdzēsies avīzei, zvanīsi bez tabu? Smieklīgi, esi radošāks vai iebāz savu rēķinu dirsā!

Vārdu sakot, : Мы принимаем бой!