Par to kā rodas pampums
Pampums. Ieklausies tik šai vārdā - pam-pums. Man tagad arī bija savs pampums, nevis tur ikdienišķais - paģiru, bet gan tāds klasiskais, no pārliecīgiem dunduru kodieniem. Labā roka un tās pašas puses kāja. Pa lielo, tā sarkanīgi violētas un atgādina malkas pagali. Tas viss būtu pīļu mēsli, salīdzinot ar to, kā es šajā burvībā iedzīvojos.
Sākums. Pagājušās nedēļas ceturtdiena. Ir iegādāta vinča. Vinča rakstās ar mīksto "ņ" vai parasto "n"? Nu vot, vinča un Ņiva. Ir tāds aparāts ko mans jaunākais brālītis sev ir uzdāvinājis, lai kompensētu radiovadāmās mašīnītes trūkumu bērnībā. Vēl bija lāpsta, cirvis, dēļi, troses, tomtoms un pāris aliņi. Nodoms ir vienkāršs, zem augstsprieguma līnijas izbraukt cauri Ķemeru nacionālajam parkam. Muļķīgs nodoms.
Nav vērts gari aprakstīt kā mums tas gadījās kā ne, bet bijām iepisuši purvā tā, ka likās ārā vairs netiksim nu nekad. Šī sajūta pastiprinājās mirklī kad norāvām vinču un beidzās pēdējais aliņš. Tagad par dunduriem. Jei bogu, tik daudz dundurus es vienviet redzējis nebiju. Ja uz mirkli noliec mierā roku, plaukstu, tad pēc 20 sekundēm tā ir melna, apsēsta ar šīm elles radībām.
Kādu gabaliņu tālāk, vietā kas ir nedaudz sausāka piestāja džips un kādu mirklīti nolūkojās mūsu sīzifiskajos centienos. Sāka mesties tumšs. Baisi. No dižmašīnas iztrausās vīrelis kam jautāju - Sveiks saimniek, vai vinča Tev ir? Nav, atbildēja uzrunātais, bet man ir protokols un parādīja papīrīti, kas apliecināja ka vīrelis ir kaut kāds ĶNP inspektors or smth. Bļe.
Visā visumā viņš bija labs cilvēks un ar krietni lielākām zināšanām dubļu braukšanā nekā mēs. Kritiski nopētījis saardīto vinču vien noteica - kur ta ar šitādu sūdu šajos dubļos lienat...
Pēc stundas, liekot lietā arhimēda, džipa un cilvēka spēkus Ņiva izkustējās un nosolījušies turpmāk Ķemeru parkā pastaigāties tikai pa tam paredzētajām takām varējām doties prom.
Rokas sāka līdzināties greifrūtam un nežēlīgi niezēja.
Piektdiena. Tā kā roka jau bija beigta uz vēžošanu plānotās alus kastes vietā paņēmu "div nul septiņ". Ir cilvēki kam daba rūp mazāk par pašu izklaidi. Tā vismaz ir ar mani. Daudzi dabas draugi sūkstās, ka no amurikas ievestais signālvēzis ir apkāvis visus mūsējos un vairojas kā balanda. Mani šī doma nesatrauc tik ļoti kā dabas draugus, drīzāk gan priecē, jo tūlīņ būs lielā ķeršana un man ir pilnīgi pie dirsas vai ar dillītēm un sāli kopā vannojas latvijas brūnais vai amerikas zilais vēzis.
Nāca viņi gan uz krītiņiem, gan uz murdiņiem. Uzmeistarojām pat ko līdzīgu "paladziņam" un kamēr kundzes krastā lēkāja imitējot zemestrīci vēzīšu "jaunajos projektos", mēs ar brālīti uzķērām visas mūkošās radības.
Kopsummā 84 gb. Pa to laiku, kamēr nodarbojos ar vēžu genocīdu, kaut kāda radība uzbruka mani kājai. Nav vienprātības kas tas varētu būt. Versijas bija dažādas. Ja bites - tad trīs, ja lapsenes - tad divas, ja irsis - tad viens. Nezinu, kā var nepamanīt mirkli kad iekož, bet es to konstatēju pēc fakta, kad kāja lejasdaļā sāka līdzināties nelielam bluķēnam. Skats vispār skērī.

Visu ārstē šnabs un labs garastāvoklis. Tagad uz kājas ir vairs tikai neliels apsējs, savukārt roka ir pilnīgi funkcionējoša. Domāju ka aliņu iedzeršu piektdien.