Par stiliem un šādiem tādiem sadzīviskiem niekiem
Tātad, 6dien vakarā mocīja bezmiegs, grāmata nelasījās, kabeļtelevīzija neko sakarīgu nerādīja un Lego konstruktora, ar kuru salikt ar pulti vadāmu mašīnīti man nav. So, apāvos un izslīdēju naksnīgajās ieliņās.
Iestiprinājies ar trim "viski s kolai" iekš Olimpika, piedevām iedzīvojies liekos 40 LVL tipināju pār tiltu Vecrīgas uguntiņu virzienā.

Tagad nedaudz par Olimpiku. Man liekas ka tā vieta sāk smirdēt, jo tur ir pasākuši uzsūkties visādi dzīves pabērni un lūzeri. Protams, publiku nedaudz atsvaidzina kāds ķīniec vai krievs, kurš vispārējas jautrības uzturēšanai zaudē simtnieku pēc simtnieka. Bet ne jau par turīgajiem ir stāsts, stāsts ir par mazajiem "žetoniņiem". Mazais žetoniņš, tādi pie mana galda bija divi. Kādreiz tādi, kad bija vēl padsmitnieka gados dirnēja spēļu zālēs un tiklīdz kā kāds sāka drupināt kastīti bija klāt un bārstījās ar padomiem kuru līnijiņu pieturēt un spiest uz bumbieri vai ķirsīti. Besī ārā. Nu vot, tagad ir paaugušies un nesēž vairs laimētavās, bet gan kazino.
Vot sēž tāds ērms, viņam ir VIENS, fakin viens sasvīdis žetoniņš par piecdesmit kapeikām. Tu spēlē, mierīgi sūc savu viski s koloi, liec savus žetoniņus, un ērms pieslienās Tev par draugu, aizbildni un padomdevēju. Liec tur, tur, nē, uz šito līnijiņu un tā. Bļe, pazūdi, likšu kā gribēšu, atšķirībā no tevis, kurš iepriekšējā grieziena laikā dabūja malku zaļās tējas, es vinnēju. Netastājās, sēž savā stūrī un komentē - ka vajadzēja likt tā vai savādāk. Liekas ka klasisko jautājumu par to, kāpēc tu esi tik nabags, ja reiz esi tik gudrs, vīrelis nenorija un turpināja dirnēt kaut ko kurkstēdams. Krupjē vainīgi nosmaida - sak, viņam ir žetoniņš. Žetoniņš, bļe, par piecdesmit saņiem!
Piedāvāju vīrelim dīlu, dafaj, katrs uzliekam pa vienam žetoniņam kur katrs vēlas, ja vinnēs viņš, es viņam iedošu žetonus vēl uz piecīti, ja zaudēs - lai pisās nahuj.
Darījums bija vilinošs, netīrums pavilkās un pēc trīsdesmit sekundēm viņam bija jādodas prom, ko viņš nedarīja, tā kā nācās lūgt krupjē, lai pasauc drūmos puišus uzvalkos, jo šis ērms pārāk pārbauda manu pacietību.

Vecrīgā ieslīdēju jaunatvērtajā dzertuvē - Kosmiskais Sunītis aka SpeissDog. Jēzusmarija un svōtais Kazimirs! Piestutēju savu dūzi pie bāra, lai varētu nesteidzīgi novērot trafiku, kurš kustās no dejuzālītes uz bāru un atpakaļ.
Tagad parunāsim par stiliem. Es varu atšķirt metālistu no repera. Nu tur ādas bikses, mati un bārdiņas pretēji beisbola cepurītēm, nošļukušām ūzām un Goldenstate Warriors krekliņiem XXLL izmēros. Vēl es varu izdalīt Esīša saldos kur dominē solārijs, dārgs telefons un Inserviss kredīts. Tad nāk īmo un gōti, tos es īsti neatšķiru, bet tas principā ir pohuj.
Toteis speisdogā es ieķēru jaunu trendu, kas man likās tikpat neizprotams kā kodolfizika vai nošu partitūra. Tātad - sāksim no augšas - truckerhats, nu ķipa tāda tā kā nāģene, tikai ar sietiņu aizmugurē, tipa 91 gadā tādas ar uzrakstu USA tika vestas no Polijas. Tad nāk ausis, kur ir nevis gredzens, bet nu tā huiņa, bļe, TUNELIS, vo! Tāds, uz centimetru diametrā. Tad nāk pogājams krekls, kas pārvilkts ar pieguļošu džemperīti, kam V veida kakla izdriezums. Tad nāk apenes, un tikai tad bikses. Tādas, kur dirsa kā maiss, kur piekārta alpīnistu magazīna ar atslēgām, tad tās bikses strauji sašaurinās aš paliekot v-obķažku, nu un tad seko kedas klasiskās. To visu protams papildina tārbiņa ar uzrakstu Kuba vai kaut kas tikpat nodrāzts. Skatījos uz šitiem ķēmiem un netapu gudrs no kādas disas tad tādi ir izrāpušies. Tie ir kas, kaut kāds undergraunddaftpunkfunkpopindieindastrialmarazms or what? Viena alutiņa garumā apbrīnoju jauno stilu un pēcāk devos uz Mi6 kur viss ir pierasts un saprotams, kur var klausīties Cash un nesteidzīgi sūcot alu dirnēt pie letes.