par varoņiem
Nu gan vienreiz ierakstīšu! Kā ierakstīšu. Par korporatīvo sabiedrību un tās varoņiem.
Visi mēs esam reiz piedalījušies kādās nebūt sporta spēlēs. Vai nu tās būtu industrijas, uzņēmuma, pagasta vai vienkārši rajona skolu olimpiādīte. Šādi pasākumi izkristalizē sabiedrību, sadalot to entuziastos cīnītājos, vārguļos līdzjutējos un pasīvajos "pa kaktiem dzērājos", kurus vajadzētu atlaist vai vismaz ņemt vērā to, ka tie ir pasīvie "pa kaktiem dzērāji". Tā prasa korporatīvā personālvadības rokasgrāmata, jo ja Tu neesi entuziasts cīnītājs, vai vismaz par tādu neizliecies, Tu automātiski neiederies winning tīmā, kas ir tik cruical mūsu skarbajos ekonomiskajos apstākļos.
No shit!
Tas tā pat kā ar visām pārējām korporatīvajām fīgņām, kur ļaužiem ir jāsanāk bariņā, jāsmaida, jākož dōnatā un jārunā laipnības. Kāpēc bļe? A vot tāpēc ka tā prasa korporatīvais kārtības rullis, kurš paredz, ka veselā miesā vesels gars, tobiš, priecīgā kolektīvā priecīgs darbiņš iraid. Tiešām? No šit! Ja jau ir priecīgs kolektīvs, tas nedalās pozīcijās, opozīcijās, nečukstās pa kaktiem un nesauc viens otru par redīsu nenovācot lišķīgo smaidu. Ķipa- wiiii, man ir tik mīļi kolegzīshiii, kviiii... kas par kropļiem bļe!

Labi, ne par kolektīviem un to zemūdens akmeņiem stāsts iraid. Stasts ir par varoņdarbiem un to veicējiem. Diženākiem uzņēmumiem ar lielākiem cilvēkresursiem vairs nepietiek ar izcīnītām starpdepartamentu medaļiņām tautasbumbā vai taimkillingiem (tīmbildingiem) vāji izglītotu, toties apņēmīgu taimkilling kompāniju darboņu uzraudzībā. Viņiem vajag vairāk! Gimmi mōr! Citius altius fortius bļe! Tad nu veikli darboņi, spiežot uz ar pārmērīgām ambīcijām apveltītu uzņēmumu patmīlību rīko visādus tingeļtangeļus no sērijas - ja Tevis nav šeit, tad Tevis nav vispār!

Uzvarētāju filozofija nepieļauj iespēju nepiedalīties, jo tur taču būs visi! Visi, ja mēs tur nebūsim, mūsu nebūs vispār! Un rau, visi saskrien kā mušas uz medutiņu, jo cīņa jau nav par sportu, cīņa ir par to, kuram ir garāks gailītis. Sabrauc visi, sākot no lielajām bankām, beidzot ar mazajiem dažādu nozaru brokeriem. Un tad iet vaļā, elle un indija. Un tas viss tiek maskēts zem kāda nebūt saukļa, aicinājuma un sazin kā vēl. Tipa vieta, kur satiekas uzvarošie entuziasti cīnītāji. Tā nav vieta pasīvajiem "pa kaktiem dzērājiem". Šeit ir uzvarētāju balle! Tfū bļe!

Pieņemsim, ka Tev ir uzņēmums ar 500 darbiniekiem, no kuriem vismaz 30% ir nodarbojušies ar sportu, no kuriem vismaz vēl 30% ir bijuši ar pretenziju uz profesionalitāti. Tātad Tev ir 55 cilvēki, no kuriem saformēt komandu. Un joka pēc vēl var piepirkt Bergmani, tipa podsobnij rabočij uz vienu dienu. Tātad, uzņēmumam ar 20 darbiniekiem šāds pasākums ir aicinājums iemantot Matrosova nemirstīgo slavu? Būsim taču reālisti, neviens no šeit esošajiem reklāmistiem, vai dižpļūtītājiem nevar aizbraukt uz Japānu un panākt ka Mitsubishi visu produktu mārketinga developments tagad notiks Latvijā. The seim šit.

Un tad mazais uzņēmums ar asajiem zobiem jautā saviem darbiniekiem anketā, kur jāieraksta pat savs vārds un uzvārds :"Ko Tev nozīmē izaicinājums un šādas sacensības?" Aš apraudājos, jo pa kaktiem runājot visi šķendējās, bet lieku koeficientu 10, ka kaut viens no cilvēkiem būs ierakstījis ka viņš nedod ne sūda. Visi būs sarakstījuši ierindas krepu par izaicinājumu, iespēju sevi parādīt, cīņas sparu un tā tālāk.

Ļaudis! Kāpēc neviens nevar būt kaut par kripatiņu godīgāks pret sevi un apkārtējiem? Tikai tādā veidā, ar godīgu, taisnprātīgu un neslēptu attieksmi mēs varam būt stiprāki. Un tikai tā var uzvarēt! Un stāsts jau nav par mazo uzņēmumu, stāsts ir par cilvēkiem, kuri runā vienu, dara citu un kaldina savu korporatīvā varoņa slavu!